Pasaulē skaistākā vecmāmiņa: “Ar degunu mākoņus nestumju” 0
– Dažiem liekas, ka esmu lepna, bet es nestumju ar degunu mākoņus, eju ar paceltu galvu un, būdama lektore, stāstu arī citām sievietēm par pašapziņas celšanu, – teic limbažniece Lilita Siliņa, kura gada sākumā Bulgārijā notikušajā vecmāmiņu skaistumkonkursā ieguva pasaules skaistākās vecmāmiņas titulu un kroni.
Vecmāmiņas godā Lilitu iecēlis piecgadīgais mazdēls Kristians. Viņiem gan nav iespējams bieži tikties, jo Kristians ar mammu, Lilitas meitu Mairitu, dzīvo Īrijā, kur viņa izveidojusi savu uzņēmumu.
– Bulgārijā neviens neprasīja, cik man gadu, vienīgais kritērijs – lai būtu vismaz viens mazbērns.
Attieksme bija kā pret īstenām skaistumkonkursa dalībniecēm. Aizvadīju piecas neaizmirstamas dienas. Piebrauc taksometrs, tā vadītājs atver durvis, paņem čemodānu, pavaicā, kādā valodā vēlos sazināties.
Starp dalībniecēm valdīja sirsnīga, nevis konkurējoša gaisotne. Jaukā Baltkrievijas pārstāve gādīgi rūpējās par mani, pagatavoja tējiņu un maizītes. Gvatemalas vecmāmiņai bija līdzi vīrs, kurš, redzēdams mani iznākam no frizētavas, veltīja komplimentu – redz, kur nāk Sofija Lorēna, – ar patiku atceras Lilita.
Ja viņai jautā, kas pēc šā konkursa mainījies, kronētā karaliene atbildot, ka nekas, palikusi tā pati sieviete – sievišķīga un uzņēmīga. Lilita ir mīļotā sieviete savam dzīvesdraugam, māmiņa meitai un dēlam, vecmāmiņa mazdēlam.
– Pēc uzvaras konkursā dzirdēju atzinīgus vārdus no savām vienaudzēm. Viņas teica – esam lepnas, jo tu pārstāvēji visas Latvijas vecmāmiņas. Kāds kungs solīja, ka veltīšot man dziesmu. Man bija sens sapnis pamācīties akadēmisko dziedāšanu un, gatavojoties konkursam, es paņēmu mācībstundas pie operdziedātājas Sonoras Vaices. Konkursā dziedāju Endrū Loida Vēbera “Rekviēmu”. Man vienmēr paticis dziedāt, bet pagājušajā gadā sāku mācīties arī gleznot. Manai pirmajai gleznai ar magonēm jau uzreiz uzradās pircējs, – palepojas Lilita.
Viņas nodarbošanās klāsts ir varen plašs. Lilita ir komercdirektore ģimenes uzņēmumam, kas veic auto apkopi.
– Kad sagājām kopā ar Andi, uzradās telpas, ar kurām kaut kas bija jādara. Uzrakstīju bankai biznesa plānu un dabūjām kredītu. Andis ir izbijis rallists ar labām tehniskām zināšanām, tāpēc arī radās iecere par auto apkopes centra izveidi. Sievietei ir jāredz vīrieša potenciāls, jāiedod viņam spēks, jāceļ vīrišķā pašapziņa un jārada sajūta – esmu līdzās, lai palīdzētu. Viņam gribas būt svarīgam un jāļauj tādam būt.
Ar sevi apmierināts vīrietis spēj parūpēties par sievieti. Viņš kaļ savas idejas, bet, ja sastrādā kādas blēņas, vēršas pēc padoma pie savas gudrās, viedās, saprotošās sievietes. Mēs ar Andi esam kopā jau vienpadsmito gadu, – paskaidro Lilita.
Viņa ir labdarības patronese Skujenes pagastā izveidotajam “Ģimenes rokdarbu atbalsta centram” un “Bērnu attīstības centram”.
– Savulaik esmu beigusi Skujenes astoņgadīgo skolu, un, kad, salidojumā tiekoties, spriedām, ko varētu dāvināt skolai, es ieminējos, ka varētu atmaksāt kādam skolēnam pusdienas. Vēlāk man Sandra Slavišena-Dorša ieminējās, ka ir projekts par centra dibināšanu, taču nav galda un sekcijas. Apņēmos to sarūpēt. Kamēr māmiņas rokdarbu atbalsta centrā mācās gatavot ēst, aust uz stellēm, adīt, tapot, tikmēr bērni var spēlēties. Un es palīdzu viņiem rast rotaļlietas, galda spēles, – stāsta patronese.
Lilita sniedz konsultācijas biznesa uzsākšanā, lasa lekcijas par lietišķo etiķeti, pašapziņas celšanu, vada grima kursus un modeļu skolu. Staicelē viņa vada vizuālā tēla un personības veidošanas pulciņu. Vēl Lilitai atliek laiks būt par Limbažu sporta kluba prezidenti.
– Enerģija darboties man ir pārpārēm, bet reizēm ir vaicāts – vai dzīvesbiedrs neiebilst, ka esi tik aizņemta? Nesaprotu, kāpēc viņam tas būtu jādara. Uzskatu, ka attiecībām nepieciešama brīva telpa.
Mums ir sadalītas intereses, ko darām kopā un ko katrs atsevišķi. Mēs kopā dodamies uz autoizstādēm, reizi nedēļā braucam uz baseinu peldēt, tāpat ir savas pirts dienas. Taču esmu savas teritorijas sargātāja, šajā ziņā varu būt tieša un skarba.
Manā vietā neviena cita nebūs. Daudzi gribētu domāt, ka mans dzīvesdraugs dara to, ko es lieku darīt, bet mums lomas ir sadalītas. Ja vajag ko izcīnīt, tad to daru es, savukārt, ja nepieciešama diplomātija, tā ir Anda ziņā. Savulaik teicu, ka vīrieši no manis baidās, bet bērni mani mīl. Tagad gan vīrieši ir mainījušies, viņi arī grib gudras sievietes. Patlaban dzīvojam tādā kā matriarhāta laikmetā. Daudzas sievietes vienas audzina dēlus, viņām jābūt stiprām. Es uzskatu, ka sieviete nedrīkst bērnam atņemt tēvu pēc šķiršanās, tādējādi mēs iedodam viņiem bezatbildības pasi. Ekonomiskā krīze arī smagi skārusi vīrieša pašapziņu. Ja nav iespējams nopelnīt pienācīgu algu un uzturēt ģimeni, kā viņš var sevi saukt par vīrieti? Es gan sievietes aicinu ļaut savam vīrietim būt par vīrieti, nevis iet pa dzīvi ar lozungu – es pati visu varu. Tādējādi tiek kultivēti dīvāna vīrieši, kuri nekur negrib iesaistīties. Taču mani izbrīna, ka sievietes ļaujas priekšlaikus novecot. Man kursos viena teica – es gaidu pensiju, bet viņai tikai četrdesmit pieci gadi. Vēl taču ilgi jādzīvo un tāpēc jādomā, kā šo laiku piepildītāk aizvadīt. Es cenšos cilvēkus aizraut un iedvesmot labām lietām. Ir vajadzīgi sapņi un tiekšanās tos īstenot. Kādam varbūt liekas, ka Siliņai atliek vien pasist knipi un viss notiek, bet tā nav. Kad deviņdesmitajos gados sāku apgūt runas mākslu un lietišķo etiķeti, man uz nodarbībām nācās braukt vilcienā par zaķi, jo nebija naudas. Man līdzi bija viens ābols, ar ko vajadzēja iztikt visu dienu. Mūsu uzņēmējdarbības sākumā pārtikām tikai no dažādos veidos pagatavotiem kartupeļiem. Brīnos, ka tagad vēl spēju ieēst kartupeļus, – pieticīgos iesākumlaikus atceras Lilita.
Viņa spriež, ka mums trūkst mācības par attiecību attīstību. Kad esi iemīlējies, ir viegli. Izveido ģimeni, dzimst bērni, esi nodarbināts ar viņu audzināšanu. Tad bērni izaug, aiziet savā dzīvē un daudzi laulātie nezina, ko tālāk darīt. Sākas krīze un sieva attopas, ka vīram ir cita, jaunāka sieviete. Tāpēc Lilita domā par lekciju ciklu, lai meklētu dažādus risinājumus šādām situācijām.
– Kāds četrdesmit divus gadus vecs vīrietis stāstīja, ka mīlot sievu, bērnus, māju, dārzu, bet viņam vairs nav seksuālu attiecību ar sievu, jo viņa to nevēlas, tāpēc gribot iegādāties mīļāko. Teicu, ka tā viņam ir tikai mehāniska, nevis patiesa vēlme. Atļāvos pateikt – iespējams, ka viņš intīmajās attiecībās domā tikai par sevi. Vīrietis, to dzirdot, kļuva dusmīgs, tātad sacītais aizķēra. Pēc laiciņa, kad satikāmies, viņš atzinās, ka ir sagrēkojis, bet tagad vairs nevarot uz sevi paskatīties spogulī, cik vainīgs jūtas. Viņam šķiet, ka sieva to zina, arī bērni un visi pārējie. Vainas apziņa vīrieti nospiedusi pie zemes. Man ir paziņa, kas saka – esmu aplauzusies, negribu vairs vīriešus, gribu īstu mīlestību. Taču es uzskatu, ka jāļaujas brīžiem, kas nolikti priekšā šeit un tagad, un tie jāizbauda par visiem simts procentiem. Ja nebūsi pa īstam mīlējis un vīlies, tad pietrūks mācību stundas un nesapratīsi, kāpēc visu laiku kāp uz viena un tā paša grābekļa. Jāatrod sākumpunkts un jāizdara secinājumi. Pazīstu sievieti, kura saka – man vienmēr gadās tie precētie, un jaucas citu ģimenēs.
Parastais attaisnojums skan – viņam sieva ir īsta čāča. Pie mums valda jaunības un slaiduma kults, taču sirdsmīlestība nešķiro, vai viņam ir kupli mati uz galvas vai pliks pakausis. Viņai var būt līkas kājas, liels dibens, bet, ja ir mīlestība, tad nekam citam nav nozīmes.
Attiecībās pietrūkst saskarsmes, mīļu sarunu un glāstu kultūras. Esam izsalkuši pēc mīļuma. Var taču pieiet otram klāt, apskaut un, neko nesakot, likt saprast – esmu tev līdzās un būšu vienmēr.
