Ilmārs Stūriška: Pasaule mūs šogad ieraudzīja 3
Līdz šim, izvērtējot Latvijas sportistu sasniegumus un suminot gada izcilniekus, allaž dominējuši atlēti no “mazajiem” sporta veidiem – skeletonists Martins Dukurs, BMX riteņbraucējs Māris Štrombergs, svarcēlājs Viktors Ščerbatihs. Visi lieli profesionāļi, bet par viņu sasniegumiem starptautiskā līmenī zina ļoti ierobežots cilvēku skaits.
Savelkot galus aizejošajam gadam, uzburas teju vai pārāk rožaina aina – Aļona Ostapenko triumfēja Francijas atklātajā tenisa čempionātā. Sporta veidā, kuru attīsta visās pasaules daļās, no ziemeļiem līdz dienvidiem un no austrumiem līdz rietumiem. Turklāt Aļona spēlē agresīvu un ļoti aizraujošu tenisu, kāds simpatizē daudziem neitrālajiem līdzjutējiem. Nedēļu pēc viņas panākuma biju Prāgā, kur pretimnācējs, ieraugot Latvijas krekliņu, uzsmaidīja – Ostapenko! Tā vēl nekad nebija noticis. Gandrīz tikpat augstu pasaulē kotējas Anastasija Sevastova. Abas piekritušas pārstāvēt Latviju Federāciju kausā. Duetam ir potenciāls, kas sola vēl nebijušu intrigu.
Bokseris Mairis Briedis šogad pirmo reizi kļuva par pasaules čempionu vienā no četrām prestižākajām versijām (WBC) un vēlāk arī aizstāvēja titulu. Profesionālajā boksā apgrozās miljoni, un, kur ir liela nauda, tur daudz tīkotāju. Izcīnīt sev vietu šajā apritē ir mežonīgi grūti, Mairis to izdarīja 32 gados, un ir iespējas vēl šo veiksmes stāstu turpināt. Bet viņa komanda un Rīga kā nākamās cīņas norises vieta novērtēta augstāk par Kijevu un Čikāgu. Arī par to prieks.
Basketbolista Kristapa Porziņģa fenomens trešo gadu veļas pār Latviju. Un visu pasauli. Vēl iepriekšējā sezonā viņš NBA vienībā Ņujorkas “Knicks” bija otrais vīrs, bet, sākot ar šo rudeni, – pirmais, teicami tiekot ar līdera lomu galā. Komanda spēlē labāk, nekā ierasts, bet liepājnieks teju katru dienu ir Ziemeļamerikas lielāko mediju uzmanības centrā, viņu šovbiznesa galvaspilsētā grib redzēt visos pasākumos, visās kompānijās. Arī – prātam neaptverami, ka tāds vīrs piedzimis mazajā Latvijā, nevis lielvalstī. Kristaps jau pateicis, ka nākamajā gadā grib spēlēt izlasē. Galvenais faktors tagad ir veselība – ja sezonas turpinājumā izdosies tikt stabili uz kājām, tad viņš atkal vilks sarkanbaltsarkano kreklu. Eiropas čempionātā Latvija ar Porziņģi – tā bija klase, kaut šoreiz bez laimīgām beigām. Mazliet veiksmes pietrūka hokeja izlasei, toties slavenais Bobs Hārtlijs paliek ar mums. Būs interesanti.
Pauls Jonass šogad kļuva par pasaules čempionu motokrosā, turpinot Kristera Serģa un Arta Rasmaņa spilgtās tradīcijas, bet – jau citā līmenī. Blakusvāģi, salīdzinot ar solo klasi, ir kā Baltijas jūra pret Kluso okeānu, kur Pauls kļuvis par haizivi.
Viendien iznāca saruna ar futbola aprindu cilvēku. Bez augstprātības, tomēr sarunu biedrs norādīja – nu kas gan ir skeletons vai kamaniņu braukšana salīdzinājumā ar futbolu. Jā – nekas, Latvijas mazākajā novadā Baltinavā droši vien ir vairāk bumbas dzenātāju nekā pasaulē skeletonistu. Tajā pašā laikā, ja jāpasaka, kas man kā latvietim rada lepnumu, prieku, līdzpārdzīvojumu, tad renes braucēji ir simt soļus priekšā sporta karalim. Jo tajā šobrīd nav neviena diedziņa, kuru varētu izvilkt un priecāties, var vien nostalģiski atcerēties vecos labos laikus, kad pretinieku aizsardzību terorizēja Māris Verpakovskis un Marians Pahars.
Tā ir pagātne, jo futbolā nebija sistēmas, kas radītu jaunus elkus. Tiesa, sistēmas nav arī tenisā, boksā, motosportā un vēl daudz kur. Mūsu sportisti lielākoties izsitas, pateicoties ģimenei, talantam, darbam, apstākļu sakritībai. Ilgtspējīgi tas nav, bet objektīvi arī nevar prasīt, lai pietiktu finanšu desmitos sporta veidu, kuros grib sacensties latvieši.
