Anda Līce: Pasaule mīņājas krustcelēs. Sajutām jau kovidlaikā, bet karš Ukrainā lika skaidri apjaust 30
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šāda sajūta bija jau kovidlaikā, bet karš Ukrainā to ir vēl vairāk saasinājis. Visi cilvēki nav vienādi jūtīgi, visiem nav vienāds ne tikai fizisko, bet arī garīgo sāpju slieksnis. Mēs atšķirīgi pārdzīvojam lietas, kas mūs šobrīd tieši it kā neskar. Ļoti daudzi saka – kāds man sakars ar notikumiem kaut kur pasaulē, es nevienam neko sliktu nedaru, strādāju savu darbu un nevēlos, ka mani apgrūtina ar citu cilvēku (tautu, valstu) problēmām.
Izskatās, ka daudzi tieši savas nevēlēšanās domāt dēļ vēl nav sapratuši, ka mūsu kādreiz šķietami tik milzīgo planētu cilvēka prāta sasniegumi pēdējos simt gados ir padarījuši tik pārskatāmu, arī apdraudētu, ka mēs sākam apjēgt – planēta īstenībā ir pavisam neliela, mūsu ir daudz, un mēs vairs nedrīkstam uz tās grūstīties un uzvesties tā kā līdz šim. Kā cilvēcei dzīvot tālāk un kā sadzīvot?
Pasaule mīņājas krustcelēs. Krustcelēs ir politika, ekonomika, izglītība, medicīna, kultūra, baznīca un reliģija. Arī zinātne ar savu mākslīgo intelektu, kuru vieni nevar vien sagaidīt, bet citi no tā baidās kā velns no krusta. Par nākotnes modeļiem dažādos forumos strīdas pasaules gudrākie prāti – tie, kuri apzinās pagātnē pieļautās kļūdas un par tām maksāto cenu un redz, kādā situācijā mēs visi esam nonākuši.
Ar intelektu vien ir par maz, ir vajadzīga prāta un sirds inteliģence, diemžēl bez lieliem satricinājumiem būtiskas izmaiņas nav iespējamas.
Krievu profesors, filoloģisko zinātņu doktors Jevgēņijs Žarinovs saka: “Ir jānotiek katastrofai, lai piedzimtu jauna domāšana.” Krievijā šī katastrofa ir sākusies. Tā gan tur nenotiek pirmo reizi, un nav nekādu garantiju, ka šoreiz Krievija izrausies no impēriskā lāsta un atkal nedzemdēs jaunus staļinus un putinus. Vai ar Krievijas kā pēdējās impērijas sabrukumu planetārais murgs beigsies? Šur tur jau vīd jaunu impēriju dīgsti.
Kā tiem nepieļaut sakuplot, lūk, viens no svarīgākajiem nākotnes uzdevumiem. Ar kādām svirām pamodināt cilvēkos domāšanu, ja to nespēj pat acīm redzamais, tas pagaidām ir neatbildēts jautājums. Daudzi saka, tas neesot iespējams, vēsture tomēr liecina – tādi pagriezieni ir notikuši.
Cilvēka rīcībā joprojām ir no iepriekšējām paaudzēm mantotā gudrība, kas pārtapusi lūgšanā, kurā cilvēks lūdz Radītājam dot viņam dvēseles mieru pieņemt to, ko nav iespējams mainīt, drosmi mainīt to, ko cilvēks spēj, un gudrību atšķirt vienu no otra.
