Bailes 0
Bailes ir NEKAS. Ilūzija ar tukšumu vidū. Prāta radīts instruments, lai neļautu cilvēkam būt brīvam. NEKAS nevar mūs ietekmēt! Bailes mums atņem ļoti daudz enerģijas. Kas patiesībā notiek? Mēs savu enerģiju atdodam NEKAM. Tukšumam. Izmetam vējā tā vietā, lai ļautu tai radīt neatkarīgu, piepildītu dzīvi. Nākamajā reizē nostājamies tām pretī un izsakām nodomu būt brīvam no bailēm. Īsi, kodolīgi, skaidri! Lai prāts nevar spēlēt spēles ar gariem teikumiem, un vienkārši darām to, no kā mums ir tik ļoti, ļoti bail. Atbrīvojoties no bailēm, mēs kļūstam brīvi paveikt neticamas lietas savā dzīvē. Tad kādā brīdi mēs smaidot varēsim atskatīties uz savu noieto ceļu un bez bailēm doties tālāk arī nezināmajā.
Neatkarība
Tas ir jautājums par līdzsvara punktu. Mums reizēm šķiet, ka nespējam pacelt savu dzīvi. Ņemam talkā fiziku! Pārbīdām savu līdzsvara punktu! Neceļam to, ko nespējam, jo lielākoties mēs ceļam CITU dzīves, CITU problēmas, CITU sāpes, CITU darbus utt. Mēs cenšamies glābt pasauli, jo tā ir pareizi. Kas to saka? Sabiedrība? Sistēmas? Radi? Draugi? Kāpēc? Kāpēc visi saka, ka tā ir pareizi? Tāpēc, ka tā ir vieglāk noslēpties no SEVIS! Tā mēs izvairāmies no atbildības par savu dzīvi. Bet kas tad ir mūsu dvēseles uzdevums? Dzīvot SAVU dzīvi ar visu, ko tā mums dod. Gūt pieredzi. Nav sliktas vai labas pieredzes. Ir tikai pieredze! Un tieši tādā veidā tā ir arī jāuztver. Cienot savu pieredzi, mēs iemācāmies cienīt arī citas dvēseles izvēles, un tad pazūd nevajadzīgas drāmas, to vietā rodas izpratne un spēja pieņemt.
Uz Zemes atrodas tikai neliela daļa mūsu esības – viens aspekts. Visumā šo daļu jeb aspektu ir ļoti daudz. Katra šī daļa dara savu darbu, gūstot pieredzi un nobriestot. Kādā brīdī pieredzes trauks ir pilns. Tur nekas vairs nevar ietilpt. Kas notiek? Mēs sākam mosties! Sākam meklēt, sākam ieklausīties, apstāties, meditēt, meklējot kaut ko, paši nesaprotot, ko. Tajā brīdī mēs sākam meklēt sevi. Savas daļas, savu pilnību, kas mēs patiesībā esam. Veselumu – paši savu veselumu. Sākas galvu reibinoši meklējumi – Skolotāji, meditācijas, garīgās prakses, literatūra un informācija, sakrālie ceļojumi uz dažādām pasaules malām, kustības, sistēmas… Viss cits, tikai ne pats! Mēs mēģinām to atrast kaut kur ārpus sevis. Mēs gaidām, ka kāds cits pateiks, iedos to, ko meklējam. Pieķeramies kaut kam ārpusē. Bet ārpusē ir citu cilvēku zināšanas, citu cilvēku radītas patiesības, citu cilvēku pasaules. Tikai ne ES, es pats! Tur nav tas, ko meklējam. Meklētais ir mūsu pašu dzīvē – pagātnē, tagadnē un nākotnē. Dažādās laika līnijās, vienlaikus pastāvošās un eksistējošās Visumā. Gaismas ceļš.
Pēdējā šķautne
Lineārais laiks ir tikai uz Zemes. Citur tas ir Tagad. Brīdī, kad sākam meklēt, ir jāapzinās, ka mēs meklējam sevi un atrast to varam tikai un vienīgi SEVĪ. Izbaudot, sajūtot, priecājoties, pieņemot un mīlot sevi tādu, kādi nu mēs te, uz Zemes, esam. Nevērtējot, nesalīdzinot.
Kas notiek ar iepriekšējām dzīvēm? Tās kārtojas. Jaunās enerģijas ir maigas un tajā pašā laikā jaudīgas. Zeme tās mainoties un attīroties absorbē milzīgos daudzumos. Tas pats notiek arī ar mums. Mēs katru mirkli izstarojam arvien lielāku un lielāku gaismu, ļaujot tai ienākt šeit, uz Zemes, un tas nepaliek bez sekām. Mēs mostamies, sākam redzēt, dzirdēt un līdz ar to arī mainīties. Mūsu vibrācijas paaugstinās, un mēs vairs nespējam dzīvot tā, kā dzīvojām līdz šim. Starojot mēs mainām tālākās dzīves scenāriju, un mainās arī izpratne par iepriekšējo pieredžu nepieciešamību.
Arī Zeme, tāpat kā cilvēce, tagad strauji mainās. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka esam nedalāmi saistīti ar Zemi, – kas notiek ar mums, notiek arī ar Zemi. Jaunajā laikmetā vairs nav laika un vajadzības rakņāties un iedziļināties pagātnē, savās iepriekšējās pieredzēs, meklējot tur cēloņus kaut kam, kas būtu vainojams pie tā, kas neapmierina šajā dzīvē. Tas kārtosies pats, reizē ar mūsu esības apvienošanos, reizē ar to, ka sāksim sevi apzināties kā gaismu bez robežām, reizē ar atmošanos un atcerēšanos.
Savu pagātni mēs varam mainīt, tikai un vienīgi atrodoties tagadnē. Nevajag iet un cilāt vecus krāmus, kas tāpat ir uz iziršanas robežas. Tā mēs zaudējam enerģiju, pirms pieslēdzamies jaunajam. Mēs ļaujam vecajam sevi vilkt atpakaļ. Tāpat nevajag izteikt nodomu dzēst to, ko esam piedzīvojuši apzinātās vai neapzinātās pieredzēs! Jaunās enerģijas to saprot burtiski. Tādējādi jūs varat dzēst arī to, kas, iespējams, toreiz šķita slikts, bet nes pretēju efektu kādā nākamajā pieredzē. Tas ir ļoti sarežģīts un laikietilpīgs process, bet, ja jums ir tāda vajadzība, ja jūtat, ka tā vajag, – lūdzu, dariet! Katram ir sava izvēle, balstīta uz sajūtām konkrētā brīdī, tikai sekojiet līdzi domām un izsakiet nodomus ar sirdi, neaizmirstot, ka visas pieredzes ir bijušas vajadzīgas, pretējā gadījumā mēs tām nebūtu gājuši cauri, jo, tikai izejot cauri visam, ko esam izlēmuši piedzīvot un izzināt, veidojamies par apzinātiem radītājiem.
Domas
Ļoti svarīga lieta ir, ko un kā mēs domājam tagad. Tieši tagad. Cik daudz labu domu ir tagad, tik daudz pieredzes sakārtojas gan pagātnē, gan tagadnē un veidojas jauni potenciāli nākotnē. Tas ir tik tieši saistīts neaptverami smalkām un skaistām saiknēm. Katrs smaids, katrs prieks, katra dalīšanās, katra brīvības sajūta, katra gaismas sekunde, ko dodam, jaudīgi un neaptveramā ātrumā attīra un sakārto visu, kas ir jāsakārto, un šī pārkārtošanās ļauj mums tagadnē baudīt savu piepildīto dzīvi. Katra doma piedalās realitātes radīšanā. Tas nav nekas jauns. Tā tas ir bijis un būs vienmēr. Tā dzīve, kādu dzīvojam tagadnes brīdī, ir mūsu iepriekšējo domu radīta realitāte. Ja tā neapmierina, nevainosim citus, jo vainīgi esam tikai paši. Apstāsimies un pavērosim savas domas, to, kā veidojam caur tām savu tagadni. Šim radīšanas procesam ir beznosacījuma raksturs. Visas, absolūti visas domas rada, un tām kā pavadonis ir spēcīgs virzītājspēks – kaisle. Mēs ar to radām. Radām divējādi, un mums atkal ir brīva izvēle. Viena iespēja – radīt bailēs, ļaujot prātam būt noteicējam, un mēs vienmēr saņemsim tieši to, no kā baidāmies, – vai arī otra – radīt priekā ar spēku, ko dod atvērtas sirdis un sajūtās piepildīti sirds-sapņi.
Šī laikmeta atslēga ir sirds. Kad to plaši atvērsim paši sev, bez bailēm dodot un bez bailēm ņemot, tad arī sāksim dzīvot, redzēt, dzirdēt, sajust, domāt un radīt jau pavisam citā apziņā un vibrācijās.
Mīlēt sevi
Visgrūtākais ir iemīlēt sevi visu. Pieņemt. Visu, kas mēs esam. Nedalot, nevērtējot. Visas savas labās un sliktās īpašības. Pieņemt un iemīlēt savu gaismas un tumsas pusi. Mēs visi bez izņēmuma esam gājuši cauri pieredzēm, kurās izzinājām gan vienu, gan otru. Neviens nevar teikt, ka ir tikai balts, tīrs un pūkains. Tas būtu pašapmāns, taču tas nenozīmē, ka tagad sevi būtu jānosoda par to, ka mūsos ir šī tumsas puse. Tā ir pieredze. To nevar nodalīt vai padarīt par nebijušu. Tā ir izzināšana. Ejot un attīstoties tikai vienā virzienā, mēs esam vāji. Ja ejam tikai tumsas virzienā – mēs esam vāji. Tas pats notiek, ejot tikai gaismas virzienā, – kādā brīdī mēs saprotam, ka tur nav nedz piepildījuma, nedz spēka. Tikai tajā brīdī, kad izejam cauri abām šīm pusēm, izzinām visu, ko Zeme ļauj izzināt personīgā pieredzē, mēs kļūstam par atbildīgiem radītājiem, kuri nekad savu tumšo pusi neizmantos pret citu, jo līdz kaulam zina visu, ko tā spēj. Tad mūsos ir tas spēks, ko visu laiku meklējām ārpusē.
Lielākais klupšanas akmens ceļā atpakaļ pie sevis ir tieši šis pēdējais posms – sevis pieņemšana. Mēs cīnāmies, strādājam ar sevi, mēģinām noslāpēt savu tumšo pusi, ignorēt to vai padarīt ko par nebijušu, lai tikai nav jānostājas tai pretī aci pret aci. Dažkārt brīdī, kad ieraugām to sevī, mēs nespējam noticēt, ka tie esam mēs, un visbiežāk mūs pārņem bailes. Mēs nespējam spert šo pēdējo soli. Taču noliedzot tumšo pusi vai padarot sevi pašu acīs labāku, mēs zaudējam spēkus, jo tas prasa nemitīgu cīņu, kas nekad nebeigsies. Un ne ar vienu citu, kā sevi pašu. Katru reizi, kad domājam, ka esam to noslāpējuši vai pieveikuši, tā atklājas ar jaunu spēku, un mēs atkal cīnāmies. Bezjēdzīgi. Jo abas šīs puses ir vienlīdz spēcīgas. Šo cīņu uzvarēt var tikai, pārstājot cīnīties. Pieņemot un iemīlot sevi VISU, tieši tādu, kādi mēs patiesībā esam. Tajā brīdī rodas apziņa, ka esam izcīnījuši vislielāko cīņu visā savā esībā. Šīs sajūtas var tikai izdzīvot, tās nav iespējams aprakstīt. Tad iestājas līdzsvars. Absolūts līdzsvars sevī, kas atbalsojas VISUR. Tikai tad veidojas izpratne par to, ko īsti nozīmē mīlēt bez nosacījumiem un kas ir mīlestība.
Kas notiks tālāk?
Tālāk nekas nav uzrakstīts. Un nevar būt uzrakstīts, jo katru nākamo mirkli mēs tagad radām paši. Apzināti. Brīvi. Atmodušies. Nesot savā sirdī nenovērtējamu pieredzi, kurai līdzvērtīga nav nekā visā radītajā. Mēs beidzot esam pieņēmuši savu Zemes šķautni. Pēdējo šķautni. Mums atkal ir izvēles iespējas.
