Kā dzīvot Jaunajā laikmetā? 0
Kā dzīvot bez ierastās vecās enerģijas, veciem ieradumiem, veciem uzskatiem, bez ierobežotās domāšanas, bez rāmjiem, ko uzlikām paši sev, būdami sabiedrības un dažādu sistēmu daļa, cauri tik bagātīgām un piesātinātām pieredzēm? Brīvi! Neatkarīgi! Pasakaini skaisti un viegli! Atbrīvoti. Caur sajūtām. Starojot! Pieņemot sevi! Ļaujoties! Neatkarība, brīvība, mīlestība pret sevi un SAJŪTAS – tās ir lietas, kas strādā šajā Jaunajā laikmetā. Sajūtas ir ļoti svarīgas! Tās nāk no sirds, lai mēs spētu radīt, lai spētu izvērtēt sirds līmenī, vai tas vai cits ir nepieciešams manā dzīvē. Tikai un vienīgi manā dzīvē. Sajūtas vibrē sirdī, un tas ir rādītājs atbildei! Iepriekš nosauktās lietas tiks atbalstītas, tās ir neierobežotā daudzumā. Tāds ir nākotnes dzīves pamats. Kas mums to neļauj izbaudīt? Prāts! Tas ir jāatvirza otrajā plānā. Cilvēks nevar prātu izslēgt! Radīšanas procesā tas nav bijis paredzēts. Taču cilvēks var prātu nomierināt. Cilvēks var atteikties spēlēt prāta spēles, jo tieši to ar mums tas dara. Spēlē spēles, novirzot mūs no mūsu brīvības, no dzīves, kas ir piepildīta ar gaismu un mīlestību. Prāts ir instruments. Sākotnēji radīts kā labs un spēcīgs instruments, ko varam izmantot tad, kad ir nepieciešams.
Kas notiek, ja prātu atvirzām otrajā vietā? Priekšplānā iznāk sirds, kurā mēs glabājam visu! Daudz vairāk, nekā glabā prāts. Tās ir neierobežotas zināšanas, tā ir neierobežota mīlestība, tā ir neierobežota enerģija un līdz ar to arī piepildīti sapņi. Šobrīd esam prāta vergi. Prāts mūs paverdzina. Esam ļāvuši tam kļūt par mūsu dzīves vadītāju un ārējai realitātei valdīt pār mums. Ļāvuši sev aizmirst, ka spējam savus sirds sapņus piepildīt, tāpēc tagad šaubas mūsu dzīvē ir absolūti pašsaprotamas. Tiklīdz mēs izvirzām sev sapņus, prāts sāk analizēt – vai esmu to pelnījis? Kas notiks, ja neizdosies, ja kāds no tā cietīs? Kur es dabūšu materiālo pusi sapņa piepildīšanai? Ja nu es zaudēšu naudu, māju vai vēl ko? Ko teiks citi? Simtiem jautājumu un atrunu, un mūsu sapnis tiek nolikts arvien tālāk un tālāk no mūsu sirds. Mēs pat nepamēģinām to piepildīt! Visticamāk, ka nesperam pat nevienu soli! Šādi aizejošie sapņi paņem sev līdzi ļoti daudz enerģijas, darot mūs arvien vājākus un vājākus, līdz dzīvojam vairs tikai ilūzijā par savu sapni. Mēs pamazām iznīkstam, izčākstam, it kā samierināmies ar likteni!!! Pat nepamēģinot…
Bet kas patiesībā notiek? Prāts tur mūs ieslodzītus rāmjos, ko esam radījuši paši un spējam nojaukt ar vienu vienīgu nodomu! Būt brīvam un neatkarīgam savas dzīves piepildītājam – Radītājam! Tam, kas patiesībā esam. Speram pirmo soli, lai arī cik utopisks tajā brīdī šķistu sapnis. Tas novedīs pie nākamā, lai arī viss ceļš mums nebūs redzams. Un prāts no tā ļoti, ļoti baidās… Izvēle ir katra paša rokās. Kā nomierināt prātu? Klusums, daba un savas gaismas apzināšanās. To var tikai un vienīgi katrs pats. Sevī. Ja ģimene un draugi nav tam gatavi, neuzspiediet viņiem darīt to pašu! Tiklīdz līdzsvarosieties, apkārtējie cilvēki to sajutīs. Viss mainīsies, bet jāņem vērā, ka jābūt gataviem arī daudz ko atlaist – vecajām lietām ir jāaiziet un zemajām vibrācijām līdz ar tām.Jo vairāk laika pavadīsim klusumā, savā klusumā, jo labāk sadzirdēsim, ko saka mūsu Dvēsele, kas uzrunā mūs ar sirdi. Tas nenozīmē, ka ir jānoslēdzas no visas pasaules un jāsameklē īpašā vieta, kur neviens netraucē. Nē. Mēs pārstājam skriet. No skrējējiem kļūstam par vērotājiem, un tad atklājas, ka klusums ir mūsos. Tad ārpusē notiekošais vairs netraucē, un kādā brīdī saprotam, ka mūsu apkārtnē vairs nav nekā, kas kaitina vai uztrauc, jo ārējā realitāte ir tikai atspoguļojums tam, kas notiek pašos. Tad sākam dzirdēt.
Daba ir milzīgs palīgs, kas ik mirkli rāda, kā dzīvot un ļauties dzīvei. Pat mazs zirneklītis agrā rīta stundā, saulei lecot, ir pasakains skolotājs ar lielo burtu. Pavērojiet, kā tas pa gaisu tiek no viena koka uz otru, kas atrodas neaptveramā attālumā, salīdzinot ar mazo būtni… Tas dara tikai to, kam ir radīts. Auž savu diedziņu. Vērojiet viņu un paņemiet sevī šo mācību par ļaušanos. Tādējādi mēs ļaujam, lai daba mūs līdzsvaro – viegli, nejūtami, bet ļoti spēcīgi. Ejam laukā, staigājam, braucam ar riteni, atrodam skaistas vietas, ainavas, kas priecē acis un sirdis un kur jūtamies labi. Ļaujamies šai dabas dāvanai, tad ieraudzīsim, ka ik mirkli notiek tik daudz pasakainu lietu, ko savā skrējienā nemaz neredzam, jo lielākoties koncentrējamies uz negatīvo un dodam tam spēku un enerģiju pārpludināt savu dzīvi, piesārņot to tik tālu, ka aizmirstam, ka paši esam to iedzīvinājuši, radījuši un piesaistījuši. Kad esam atraduši klusumu un mieru sevī, tad pamazām sākam apzināties gaismu, ko izstarojam. Protams, arī iepriekš to izstarojām, lai arī neizjutām vai arī bijām piemirsuši savu būtību. Tās intensitāte bija atbilstoša guļošajam stāvoklim, kurā pavadījām savu iepriekšējo laiku. Kad sākam mosties un sevi atcerēties, gaisma sāk starot spēcīgāk, tā dziedina un sakārto gan ķermeni, gan dzīvi, gan šķietami neatrisināmas situācijas te un smalkajos līmeņos. Bet pats galvenais – mainām attieksmi pret prātu! Neļaujam prātam spēlēt spēles! Klausām savai sirdsbalsij. Tā nerunās skaļi. Tā būs ļoti klusa balss. Tā nekad neuzbāzīsies, bet vienmēr pateiks un norādīs pareizo ceļu vai atbildi. Prāts neliks mieru, analizēs, muļķos… uzvedīsies skaļi…
Mums katram ir dota iespēja – apzināties un izvēlēties. Būt atkal brīvam SAVĀ būtībā. Nojaucam prāta būvētās barjeras un apzināmies to, kas mēs esam. Atceramies un apzināmies. Radītāji bez robežām. Gaisma, kurai nav ne sākuma, ne beigu. Mums ir jāsāk atcerēties un apzināties savu vērtību. SEVI. Mēs neesam cilvēki, kuri tiecas pēc garīguma, bet esam gaismas būtnes, kuras izvēlējušās izzināt šo fizisko blīvumu. Un ļāvušas sev aizmirst to, kas patiesībā esam. Nekas un neviens nav tiesīgs un nav spējīgs mūs turēt rāmjos. Tiklīdz mēs sākam to apzināties, jaunās enerģijas mūs atbalsta. Tiklīdz pieslēdzas prāts, tā atbalsts zūd. Mēs ieslēdzamies tādā kā aplī – uz riņķi, uz riņķi – un netiekam no tā laukā. Kamēr neatsitamies pret kaut ko cietu, un pierē ir puns! Un atkal mācība.
