Māris Zanders: Pasaulē ir ne tikai “Ķīnas vīruss” 0
Šonedēļ kādā Centrālāzijas reģionam veltītā portālā izlasīju, ka vienā no Turkmenistānas reģioniem valsts iestādēs strādājošiem vīriešiem, sākot, ar 1. februāri, aizliegts krāsot matus, lai slēptu sirmos.
Lieta tā, ka matus krāsot pārtraucis valsts līderis, attiecīgi… Vairākums no Latvijas publiskajā telpā apspriežamām tēmām “nozīmīguma” izpratnē ir līdzvērtīgas.
Taisnības labad jāsaka, ka kolēģi neaizmirst arī par patiešām svarīgākiem jautājumiem, piemēram, par diskusijām saistībā ar Eiropas Savienības nākamo daudzgadu budžetu (2021.–2027.).
Var atšķirties viedokļi par “Eiropas naudas” Latvijā izlietojuma jēdzīgumu, tomēr, domāju, neviens nenoliegs, ka fondu nozīme Latvijā bijusi liela.
Tādēļ Latvijas amatpersonu teiktais (piemēram, “Latvijas Avīze”, 2020. gada 30. janvāris), ka nākamajā periodā Latvijā par katru pašas iemaksāto eiro saņems pretī nevis līdzšinējos 4,2 eiro, bet 2,8–3 eiro, neiepriecina.
Dalībvalstu sarunas vēl turpinās, tomēr gaidāmo samazinājumu kā drošu realitāti, šķiet, neapšauba vairs neviens.
Te būtu svarīgi saprast, ka, lai cik ērti būtu kritizēt valdību, samazinājums nav saistīts ar premjera Kariņa vai augstākās ierēdniecības negribēšanu cīnīties un kaulēties.
Neieslīgstot cēloņu analīzē, samazinājums bija prognozējams, un tam ir savi objektīvi iemesli. Rezultātā lietderīgāk par vaimanāšanu, manuprāt, ir izrunāt divus it kā pašsaprotamus jautājumus.
Pirmkārt, samazinājums nozīmē nepieciešamību rūpīgāk izvērtēt, kā mēs fondu naudu tērējam.
Ja prātīgākai rīcībai ar nelielāku summu ir nepieciešamas kādas izmaiņas vietējos normatīvajos aktos vai pārvaldes institūciju darbā, tad šādas izmaiņas ir jāformulē un jāveic.
Otrkārt, Latvijai ir jābūt gatavai iebilst pret dziļāku (ja tā nav Latvijas interesēs) centralizāciju, integrāciju, vai sauksim vienalga kā citādi, Eiropas Savienības ietvaros.
Šāda nostāja izriet nevis no eiroskepticisma, bet veselā saprāta. Ciešāka integrācija ir loģiska tad, ja jūtami palielinās Eiropas Savienības kopīgais budžets. Vairāk kopīgas naudas, lielāka nepieciešamība saskaņot savu rīcību.
Ja dalībvalstis izvēlas šādu modeli, nav problēma. Savukārt, ja vairāk naudas kopējā “katlā” netiek likts, būtu dīvaini, ka vienlaikus palielinās vēlme pārņemt no dalībvalstīm šajā simboliskajā “katlā” vairāk pilnvaru.
Tāpat jāņem vērā, ka fondu samazinājums nav vienīgā problēma, ar ko Latvijai kā dalībvalstij pārskatāmā nākotnē jārēķinās. Minēšu dažas. Ir liela iespēja, ka Tramps tiks šogad pārvēlēts ASV prezidenta amatā.
Neatkarīgi no attieksmes pret šo cilvēku, viņa attiecību ar citām valstīm kārtošanas veids ir, formulēsim tā, specifisks.
Jau līdz šim Eiropas Savienība ir izbaudījusi situācijas, kad ASV administrācija Eiropas partneriem piedāvā šādu redzējumu: “ja jūs neesat skaidri mūsu pusē, ja jūs gribat palikt malā, tad jūs esat pret mums”.
Klasisks gadījums ir Trampa stīvēšanās ar Ķīnu. Nav šī teksta uzdevums izsvērt, kurai, kā saka, pusei vairāk taisnības kārtējā strīdā; runa ir par to, ka šāds attiecību modelis paģēr lielāku gatavību nepatīkamiem pārsteigumiem un lielāku prasmi izpildīt vingrinājumu “vilks paēdis, kaza dzīva”.
Paralēli mums jāņem vērā, ka mainās situācija pašā Eiropas Savienībā.
“Aizgājusī” Lielbritānija – lai kā vērtētu “Brexit” – pārstāvēja virkni Baltijai būtisku diskursu, sākot ar atvērtu tirdzniecības politiku, beidzot ar prognozējamu nostāju pret Kremli.
No Baltijas interešu viedokļa saprotamā Vācijas kanclere tuvojas savas karjeras šajā statusā noslēgumam, savukārt uz Eiropas neformālā līdera statusu pretendējošajam Francijas prezidentam virknē mums svarīgu jautājumu ir atšķirīgs viedoklis.
Nevajadzētu sabiezināt krāsas, apgalvojot, ka Baltija kļūst Eiropā vientuļāka un mazāk būtiska, tomēr, jāsaka atkal tā, jārēķinās ar biežākiem nepatīkamiem pārsteigumiem.
Būtu aplami teikt, ka līdzšinējie gadi mums kā dalībvalstij būtu bijuši labā nozīmē garlaicīgi – atcerēsimies imigrācijas krīzi, Grieķijas finanšu problēmas utt.
Tomēr šķiet, ka aizvadītais posms, salīdzinot ar gaidāmo, liksies gluži mierīgs.
