Cilvēki ir internetā 0
Bet ko par drukātajiem medijiem domā jauno mediju un digitālā mārketinga speciālists, RISEBA pasniedzējs Artūrs Mednis?
Jau sen vajadzētu mainīt sapratni un neiedalīt medijus drukātajos vai nedrukātajos. Medijs ir medijs, visa mediju sfēra pilda noteiktus uzdevumus – vai nu informēt, vai izglītot, vai izklaidēt. Agrāk to veica kanāli, kas bija iespējami, kas bija vispopulārākie un varēja sasniegt lielāku auditoriju – televīzija, radio, prese. Parādījās internets, daudzi sāka to lietot, radās sociālie mediji, kuros cilvēki saskata arvien vairāk jēgas un pavada tur savu brīvo laiku. Tāpēc interneta mediji ir ļoti strauji auguši, jo tie pilda to pašu medija funkciju, tikai atrodas tur, kur ir cilvēki, un tas ir internets. Tāpēc negribu teikt, ka viens vai otrs medijs nomirs. Ne preses izdevniecības, ne televīzija, ne radio nenomirs tikmēr, kamēr spēs izdomāt savu biznesa modeli un darīt savu darbu tur, kur ir cilvēki. Nav tā, ka kāds būtu sacēlies pret drukātiem medijiem, vienkārši cilvēki ir internetā. Tāpēc loģiski, ka tradicionālajiem medijiem normāls solis būtu doties internetā un meklēt auditoriju tur.
– Vai nevarētu būt tā, ka tikpat pēkšņi, kā nejaušības dēļ internets radās, nejaušības dēļ tas varētu arī izgaist? Un cilvēki vairs nebūtu internetā, bet kādā vietā X?
– Varētu tā notikt. Protams, ka šobrīd Latvijā vislielāko auditoriju var sasniegt televīzija un internets. Bet arī šī attiecība mainās, cilvēki mazāk iegādājas televizorus, viņi turpina skatīties televīziju, bet citos ekrānos – savā datorā, savā telefonā. Internets ir nogalinājis televizoru, nevis televīziju. Vai būs kas tāds, kas var nogalināt datoru? Protams, jā, tas ir telefons. Jau tagad jaunais “Iphone 6+” ir pietiekami liels, lai tā ekrānā varētu skatīties gan filmas, gan pārraides. Vai vēlāk būs kaut kas, kas pārspēs telefonu? Iespējams, gudrās brilles, kuru stikliņos iebūvēts ekrāns. Jautājums, vai cilvēki atgriezīsies atpakaļ pie avīzēm un televizora? Tam īsti neticu. Jo cilvēkiem patīk jaunās tehnoloģijas ne jau tikai tāpēc, ka tās ir jaunas un nebijušas, bet gan tāpēc, ka tās ir labākas, ērtākas, ātrākas, vieglākas, vienkāršākas.
– Būdams jauno mediju guru, vai esat novērojis, kā mainījusies jūsu domāšana, uztvere…
– Esmu audzis laikā, kad vēl nebija viedtālruņu un “Google”. Piederu paaudzei, kas informāciju ieguva un apstrādāja, lasot, iegaumējot, atceroties, loģiski izsecinot. Vēroju, ka mani jaunie kolēģi neuzskata, ka būtu vajadzība iekalt un atcerēties dažādus faktus. Viņi mēģina atcerēties, kur un ko vislabāk, visātrāk sameklēt.
– Bet kā ar radīšanu, kam nepieciešams personiski pa īstam piedzīvotais un smadzenēs noglabāta atmiņa?
– Jā, pastāv draudi, ka cilvēki it kā pārstās domāt, jo ir radījuši mašīnu, kas domā viņu vietā, – “Google” un līdzīgās. Taču rodas jaunas iespējas. 70., 80. gadu paaudze pierada ņemt to, ko dod un tajā laikā. Ja pulksten 21 nokavēji “Panorāmu”, tad vairs neredzēsi. Ja no rīta nokavēji multeni, tās atkārtojums varbūt būs pēc pusgada. Nākamajai paaudzei mājās bija videomagnetofons, satelīts, līdz ar to milzīga izvēle. Šodienas jaunajai paaudzei ir ne tikai liela izvēle, bet, pateicoties “Google” un viedtālruņiem, internetam, viņi var paturēt mediju saturu, lietot to, kad grib un kur grib – rindā stāvot vai mājās uz dīvāna. Mani vairāk interesē, kas notiks ar tiem, kuri tikko dzimst un uzreiz ir internetā, “iPad”, “iPhone” lietotāji. Viņi kopš pirmā soļa pasauli redz pilnīgi citādi. Bija ļoti saulaina diena, maza meitenīte pieskrēja pie loga un ar pirkstiņiem mēģināja saulīti iezūmēt, kā uz “iPad” ekrāna pieradusi, un brīnījās, kāpēc saulīte nenāk tuvāk.
