Atmiņas atpūta 0
Skaidrs, ka “sēžot internetā” mugurkauls mainās, to jūtam. Bet kā ar galvu? “Interneta lasīšanas gaitā mūsu smadzenes pamazām zaudē spēju lasīt garus, koncentrētus un piesātinātus tekstus, kas plūst vairākos slāņos vienlaikus un uzbur daudzdimensiju vizualizēto ainavu. Piemēram, “Annu Kareņinu” vairs nav ko cerēt kādam iesmērēt kā Jaungada dāvanu.
Šis Tolstoja teksts ir pretrunā tvitera vai feisbuka lasīšanas loģikai. Modernais cilvēks tātad pārtiek no lineāras lasāmvielas,” savā blogā raksta mediju un publisko attiecību pētniece Sandra Veinberga, atsaucoties uz tehnoloģiju žurnālista Nikolasa Karra populāro grāmatu “Sēklis” (“The Shallows”) par to, kā internets maina domāšanas, runāšanas un atmiņas veidu.
Tā jau ir – kāpēc gan kaut ko atcerēties, ja tūdaļ atbildi var sameklēt “Google”? Taču izrādās, ka atmiņa ir cieši saistīta ar radošumu. Ilgāku laiku netrenējot atmiņu, bet ikreiz uzticoties interneta dzīlēm, zūd mūsu smadzeņu jaunrades spēja. Zinātnieku biogrāfijās taču esam lasījuši – ilgi un dziļi pētot kādu jautājumu, pēc kāda laika viņiem pēkšņi rodas atskārta un jauns atklājums.
