Pasaule ekrānā un “uz papīra”. Kurp dodamies? 0
Paldies Gūtenbergam, kurš 15. gadsimtā, izgudrodams drukas tehnoloģiju, aizsāka “mediju revolūciju”. Nu piedzīvojam nākamo informācijas nesēju maiņu, kad Latvijā 15 – 74 gadus veci cilvēki, kā vēsta TNS pētījums, internetam velta četras stundas dienā, bet drukātajai presei – vien stundu. Vai līdz ar paradumiem mainās arī tekstu un attēlu uztvere? Varbūt pat pasaules uztvere? Un galu galā – vai tas palīdzēs dzīvot jēdzīgāk?
Drukātās preses beigas?
1990. gadā “Microsoft” kompānijas līdzdibinātājs Bils Geits pareģoja drukātās preses beigas. Tās pienākšot pēc desmit gadiem, tātad 2000. gadā. 2008. gadā nu jau bijušais kompānijas “Microsoft” izpilddirektors Stīvs Balmers atkal paredzēja drukātās preses nāvi tuvāko desmit gadu laikā. Nebūšot vairs ne drukātu avīžu, ne žurnālu, adresātam viss tiks piegādāts elektroniskā formātā. Ir pagājuši seši gadi, un vēl šorīt “Narvesen” kioskā plaukti vai lūza no drukātās preses. Vai notiek drukāto mediju un interneta cīniņš?
Juris Borzovs, LU Datorikas fakultātes dekāns, profesors, LZA korespondētājloceklis:
– Ar secinājumiem labāk nesteigties. Savulaik Padomju Savienībā prognozēja, ka jau 70. gados būs bezpapīra tehnoloģijas. Taču mūsdienās drukājam krietni vairāk, jo ir palielinājušās tehniskās iespējas. Kā tehnoloģiski jauninājumi var ietekmēt informācijas nesējus nākotnē, ej nu zini. Jau tagad – e-grāmatu laikmetā – ir specializētas tipogrāfijas, kas pēc klienta vēlēšanās kādu e-grāmatu izdrukā papīra veidā un iesien. Dārgi gan, jo tādu grāmatu drukā vien dažos eksemplāros. Domāju, ka viss drukātais, kas saistīts ar attēliem, mākslu, estētiku, saglabāsies drukātos izdevumus. Cilvēkiem ir svarīga arī tauste, patīk turēt rokās avīzi vai žurnālu, patīk aplūkot glīti nostrādātu mākslas katalogu. Un radīsies arvien jaunas tehnoloģijas, kas spēs reproducēt gleznas tuvu oriģinālam. Parādās 3D printeri, kas paver iespējas vienkāršai skulptūru kopēšanai. Pareģot var, bet labāk – tālāku nākotni, turklāt ir tik daudz nejaušu atklājumu. Arī internets. Kā tas sākās? 1969. gadā divas ASV universitātes saslēdza savus datorus pa telefona līniju. Mērķis bija cits – ASV Aizsardzības ministrija vēlējās radīt sakaru sistēmu, kas būtu izturīga pret atomtriecieniem. Kas varēja iedomāties, par ko pārvērtīsies internets?
Papīrs ir materiāls, kas izturējis tūkstošiem gadu, kā būs ar elektroniku, to neviens nezina. Mūsu dzīves laikā vien ir nomainījušies tik daudz informācijas glabātāju – sākot no perfokartes, perfolentes, magnētiskās lentes… Bīstamība zaudēt informāciju vairāk draud elektroniskajai pasaulei.
Lasīju, ka jau tagad digitāli saglabātās informācijas daudzums pasaulē ir divi triljoni gigabaitu, un katru gadu tas pieaug par pusi. Datus glabā datu “mākoņos”, kura serveri atrodas ļoti drošās telpās. Bet vai “mākoņos” pietiks vietas?
Par to, ka nebūs vietas, kur noglabāt digitālo informāciju, gan nav jāsatraucas. Daba ir radījusi izcilu informācijas glabātāju – DNS, mūsu hromosomās ir ļoti daudz informācijas. Ja datorjomas speciālisti mācētu radīt ko līdzīgu, visu cilvēces sastrādāto varētu iekodēt vienā kubikcentimetrā. Pagaidām teorētiski. Taču īsti vajadzīgas informācijas nav tik daudz. Un problēma ir cita – kā interneta informācijā atšķirt, kas patiešām ir informācija un kas ir dezinformācija? Ikviens var staigāt pa internetu, bet kam ticēt, kam ne? Un kurš pateiks – vai tās ir blēņas vai atklājums? Arī ārpus interneta kļūst grūtāk, ikviens var drukāt, ko grib, stāsta profesors.
Skaidrs, ka preses izdevēji sauc – nākotne tiks drukāta! Un pievieno argumentus – rakstu kvalitāte, analītiskums, pamatīgums, kopsakarību atrašana. Bet interneta mediju piekritēji liek savas kārtis galdā – informācijas pieejamība un bezgalība, turklāt bez maksas (kas gan ir šķitums, jo interneta portālu reklāmas devēji tāpat gaida atdevi, un, ja peļņas nav, portāls beidz pastāvēt), ātrums (nav jāgaida pastnieks), hiperteksts – iespēja pāriet uz citiem saistītiem rakstiem. Un jautrākais pretarguments – avīžu un žurnālu lasīšanai nepieciešams apgaismojums.
