Pasaule ciemata peļķē 1
Iestudējumā “Čuhņas jociņi” Dailes teātra Kamerzālē Dmi trijs Petrenko no jauna pierādījis, ka ir meklējošs režisors .
Pēc izrādes “Visas viņas grāmatas” negaidītajiem panākumiem (LTV un LR balva “Kilograms kultūras” un pilnībā izpirktas biļetes) intriģē režisora Dmitrija Petrenko jaunākais uznāciens Dailes teātra kamerzālē – “Čuhņas jociņi”.
Dramaturģiskais materiāls ir patiesi lielisks, “Čuhņas jociņi” ir krievu režisora, dramaturga Aleksandra Jugova 21. gadsimtā sarakstīta luga, tapusi pēc Vladimira Voinoviča stāsta “Savstarpējas sarakstes ceļā”. Darbība notiek pagājušā gadsimta vidū, un stāsta sižets ir šķietami vienkāršs – armijā dienošs puisis iepazīstas sarakstoties un dodas raudzībās pie līgavas. Izlec no vilciena pilnīgā čuhņā. Un te nu vietā apstāties pārdomās – kā vislabāk iztulkot latviski – kas ir čuhņa? Vieta, kurā nekas nenotiek, jo tā atrodas pietiekami tālu no ārējās pasaules kairinājumiem? Vai arī vieta, kurā cilvēkam nākas būt pašpietiekamam – paļauties uz paša sagādāto pārtiku, uz paša izmaņu un savu dzimtu? Vienlaikus šo zemniecisko spēku skāris jau Rūdolfa Blaumaņa lugās aprakstītais posts: izirstot agrārajam dzīvesveidam, patriarhālai iepriekšnoteiktībai, zūd arī šādas dzīves kārtība – saikne ar Dievu, dabas ritiem. Tiecību pēc pārpasaulīgā tagad aizstājis alkohols. Režisors Dmitrijs Petrenko, apelējot pie paša ukrainiskajām saknēm, šo tēmu risina interesantā veidā – sākotnēji izrādē mēģinot uzburt noskaņu, kādu pazīstam krievu kino: viss dzīvē svarīgais notiek pie galda, pat nepieceļoties no glāzītes. Dzenbudiskā mierā pasaule pati atnāk pie tevis, un te ir gan profānais, gan sakrālais; gan amorālais, gan dziļi svētais. Svētuma dimensiju pārstāv izrādē dziedātās ukraiņu tautas dziesmas, ko Ērika Eglija arī lieliski nodzied. Izrāde “Čuhņas jociņi” ir ko vērta kaut vai tāpēc vien, ka šī lieliskā aktrise beidzot tikusi pie sevis cienīgas lomas. Ērika Eglija liek lietā sev piemītošo temperamentu, plastiku un vokālās dotības, lai no maiga uķuķu līdz vaimanu pilnai histērijai nospēlētu sievietes cīņu par sev pienākošos dzīves daļu – vīrs, bērns, māja. Viņai pretim – precinieka Vaņas lomā – kādreizējais Valmieras teātra aktieris, kurš no šīs sezonas spēlē Dailes teātrī – Kaspars Zāle. Viņš ir čuhņas pretstats – jauns puisis, kuram visa pasaule vaļā un kurš vienlaikus visur ir tikai viesis.
Dmitrija Petrenko izrādēs būtiska loma ir scenogrāfijai. Šajā izrādē tās ideja ir lieliska – minimālistiska telpa. Kā izriet no dramaturģijas – vilciena vagons, kas balstās uz atsperēm, tādējādi kustoties ļaujot imitēt vagona klaboņu un šūpas. Aktieriem pārvietojoties, “vagons” rada tādu kā pārmiju troksni, kas var simbolizēt arī dzīvi, kas ar iepriekšparedzamiem notikumiem – mīla, sieviete, bērna piedzimšana un tā tālāk – tāpat rada savu satricinājumu ritmu. Vienlaikus slavējot scenogrāfa Artūra Arņa izdomu, jāpiebilst, ka vajadzēja gan tehniski meistarīgāk to risināt – klaudzoņa ir nevienmērīga, durvis, kas raujas kopā ar sienu, rada butaforisku iespaidu un novērš uzmanību no aktieriem.
Luga “Čuhņas jociņi” ir tik brīnišķīgi uzrakstīta, ka tas varēja būt stāsts gan par armijnieka Vaņas, gan par čuhņas sievietes Ļudas dzīvi. Diemžēl Kasparam Zālem šajā lomā neizdodas uztaustīt visas tās jauna vīrieša pasaules nianses, kas viņu tik brīnišķīgu darīja Valmieras teātra “Doktorā Živago”. “Čuhņas jociņos” viņš ir ne vairāk kā upuris. Upuris jau aprakstītajai Ērikas Eglijas izspēlētajai sieviešu pasaulei, kuru jo spēcīgāku līgavas brāļa lomā stiprina Artis Robežnieks un mātes lomā Ilze Vazdika. Kaspara Zāles sabiedrotie ir Ivara Auziņa atveidotie armijas biedri, taču vīrieši šai čuhņas stāstā tomēr paliek mazākumā.
Dmitrija Petrenko režijas prasme balstās uz spēju izveidot talantīgu izrādes komandu un gādāt par spēku samēru un līdzsvaru izrādē. Diemžēl “Čuhņas jociņos” līdzsvaru tā arī nav izdevies panākt. Aleksandra Jugova luga ir uzrakstīta pārāk labi, gluži kā džezā mainot notikumu ritmu, noskaņu, radot negaidītus sižeta pavērsienus (nedrīkst aizmirst, ka lugas autors pats ir teātra pedagogs!), režisoram tam sekot izrādījies pārāk sarežģīti. Sākotnēji aktieri spēlē “īstos večus” no jau pieminētā krievu kino, aktieriem pat parādās krievu akcents, taču tā ir norāde nepareizā virzienā. Nākamajā epizodē režisors jau ķeras pie absurda teātra paņēmieniem – spēlēts tiek bez rekvizītiem, brīnišķīga ir aina, kurā precinieks no rīta atmostas un uz jautājumu: kas vakar īsti noticis –, viņam tiek atbildēts: kvass!. Kvass, ko viņš pats prasījis un tagad dabūjis, lai arī ko tas nozīmētu.
Tad nu atgriezīšos pie intrigas, kas mani pamudināja doties uz “Čuhņas jociņiem”: vai “Visas viņas grāmatas” panākumi ir nejaušība vai likumsakarība? Kas iepriecina – Dmitrijs Petrenko ir meklējošs režisors, un izrādē parādīto ideju aizmetņi ir pietiekami, lai izteiktu apgalvojumu, ka noteikti vērts iet arī uz viņa nākamajām izrādēm. Diemžēl šoreiz izcilais dramaturģiskais materiāls režisoram nav bijis pa spēkam.
Uzziņa
Aleksandrs Jugovs. ”Čuhņas jociņi”, iestudējums Dailes teātra Kamerzālē.
Režisors: Dmitrijs Petrenko, scenogrāfs Artūrs Arnis, kostīmu māksliniece Anastasija Golubeva.
Lomās: Kaspars Zāle, Ērika Eglija, Artis Robežnieks, Ilze Vazdika, Ivars Auziņš.
Nākamās izrādes: 15., 24. aprīlī, 7., 21. maijā.
Vārds skatītājiem
Ita Bērziņa, tirdzniecības mārketinga vadītāja Baltijas valstīs: “Izrāde man principā patika, bet noteikti nebūs no tām, uz kurām vēlētos iet atkārtoti. Izrāde ļoti viegla – jau no pirmajām minūtēm skaidrs, ar ko tā beigsies, bet aktieru tēlojums ir pārliecinošs, vietām lika arī pasmaidīt, un, vēl jo vairāk, ar baudu varēja klausīties Ērikas Eglijas burvīgi dziļo dziedājumu.”
Armands Kalniņš, Alberta koledžas studiju programmu direktors, lektors, Mg. oec. (pielīdzināts), Mg. paed.: “Izrāde vērtējama kā vēl viens ļoti savdabīgā režisora D.Petrenko profesionālās izaugsmes pierādījums, turklāt būtiski, ka viņa izrāžu stili atšķiras. Izrādē panākta veiksmīga noskaņa: daudz smieklīgu situāciju (izteiktas groteskas/farsa pazīmes), bet, ja tā piedomā, sižets ir skumjš. Vairāku tēlotāju – K. Zāles, A. Robežnieka, Ē. Eglijas – atveidotās lomas var vērtēt kā jaunus viņu sasniegumus. Sākotnēji nedaudz kaitinošā scenogrāfija vēlāk pilnīgi pārliecināja.”
Sagatavojusi IEVA GRŽIBOVSKA
