Monika Zīle: Pašapziņas atspēriena punkts 15
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Izglītība – vienīgais dievišķais un nemirstīgais mūsos, un divas lietas – saprāts un valoda – ir labākais cilvēkā.” Plutarhs, grieķu cilmes seno romiešu vēsturnieks
Tagad arī vairāki citi uz Rīgu pārcēlušies Krievijas mediji jau domā par Berlīni vai Amsterdamu, – pēc televīzijas kanāla “Doždj” saņemtās apraides licences Nīderlandē tviterī teica “Baltijas mediju izcilības centra” (BMIC) vadītāja Gunta Sloga, – jo Latvijas vide kļūstot arvien toksiskāka. Bez iedziļināšanās detaļās man personīgi grūti spriest par Slogas kundzes vadītā veidojuma pienesumu mediju kvalitāšu celšanā. Bet ar skandālu Latvijā licenci nu zaudējušā “Doždj” vadošie žurnālisti vēl rudenī sacīja: Rīgu izvēlējušies tāpēc, ka te “visi runā krieviski”. Cik saprotams, BMIC šo Maskavā tapušo uzskatu bez iebildumiem apstiprinājis.
Acīmredzot arī citiem ar krievvalodības dominanti Rīgas virzienā doties iedrošinātajiem tagad ir toksisks pārsteigums. Izrādās, latvieši nav nemaz tik lēnprātīgi: pie uzbrēciena “govori po russki!” vairs nesaraujas un nekautrējas atgādināt par Satversmē noteikto valsts valodu. Bez šaubām, tas laikam apgrūtinājis dažu Kremļa šķietamo opozicionāru ieceri par “mazās bezPutina Krievijas” izveidošanu te, siltajā Eiropas Savienības paspārnē, izmantojot ambīcijām pretimnākošu labvēļu aizgādnību. Bet jāredz arī pozitīvais pienesums viņu impērisko viedokļu izpausmēm – tās devušas jaunu atspēriena punktu latviskuma apziņas nostiprināšanā: mums ir sava valsts, un ar tās likumiem jārēķinās katram ienācējam, lai cik lielas “ģeržavas” piederīgais viņš būtu!
Godīgi runājot, par impēriski krāsoto austrumu kaimiņa mediju nākotni maza bēda – kuram vide šeit neatbilst gaidītajām ērtībām, laimīgu taciņu. Pamatoti smagākas pārdomas, vērojot mūsu pašu valsts augstākā līmeņa politiķu zemo nacionālās pašapziņas plauktiņu. Viens no svaigākajiem piemēriem: Saeimas priekšsēdētājam Edvardam Smiltēnam (“AS”), izvadot Rīgas transporta dāvinājumu uz Ukrainu, pat neienāk prātā, ka tādos publiskajos iznācienos viņa ranga amatpersonai pieklātos izmantot tulku, nevis televīzijas kameru un mikrofonu priekšā ar šaušalīgu akcentu burbulēt krieviski!…. Diemžēl arī citi politiķi tā dara. Baidās, ka latviski runājošu citreiz neparādīs televīzijas ekrānā, vai?…
Beidzamajā laikā gadījies izmantot taksometrus ar latviski labi runājošiem vidējā vecuma cittautiešiem pie stūres. Uz jautājumu, kur apgūta valsts valoda šādā līmenī, atbilde bija vienāda: darba tirgus – ja gribi strādāt, mācies. Par to, cik maz šajā ziņā devusi skola, veidojas gari un skumji stāsti ar vienu secinājumu: jauno izglītības ministri Andu Čakšu (“JV”) gaida smagas dienas. Pieskatot ne vien latviešu valodas programmu ieviešanu visos priekšmetos valsts finansētajās mācību iestādēs, bet arī izmēžot staļļus, ko pēc sevis atstājuši karaliski atalgotie kompetenču ieviesēji.
