Anda Līce: Nekāda Brisele, nekāds NATO neizvilks no krīzes 14
Dzīve sagrauj visus mītus. Mums jau kopš padomju laikiem ir stāstīts, un mēs arī paši sev turpinām iegalvot: dzīve ar katru dienu kļūs labāka, ar labumu saprotot, ka visas taustāmās lietas – nauda, manta, pārtika – nezin no kurienes radīsies aizvien vairāk. Kaut kas tāds iespējams vien tad, ja cilvēki strādā labi un daudz. Ja viņi svešas gribas priekšā nelokās kā niedres vējā un beidz sev stāstīt pasakas.
Pašapmāna cena vienmēr ir ļoti augsta. Izrādās, brīvība bez ierobežojumiem ir postoša. Atpūta un izklaide, kļūdamas svarīgākas par darbu, cilvēku degradē. Paļaušanās vienīgi uz palīdzību no malas ļauj neatgriezeniski palaisties slinkumā. Nekāda Brisele, nekāds NATO nespēs mūs izvilkt no krīzes, pasargāt no Krievijas vai kādas citas plēsīgas valsts, ja neveiksim pilnīgu savas attieksmes revīziju pret dzīvi un nespēsim atbildēt uz jautājumu, kādā valstī mēs pēc savas, nevis citu gribas, vēlamies dzīvot.
Kuram gan padomju Krievijas ideoloģiju un patiesos ģeopolitiskos mērķus vajadzētu pazīt labāk par tiem, kas to visu ir izbaudījuši uz savas ādas? Tomēr izrādās, tas jau ir aizmirsies, to ir pārspējis šīs valsts tirgus vilinājums, melīgā propaganda par neatdzimušas valsts it kā jaunu politiku un gļēva piesegšanās ar politkorektumu. Visu cieņu Jaunajam Rīgas teātrim un Gunai Zariņai – viņi pateica “nē” ne jau krievu kultūrai un tautai, bet gan šīs valsts politikai, kuru tauta tomēr ir pieļāvusi. Boikots ir iedarbīgs un sen pārbaudīts līdzeklis, ja vien mūs no tā neattur nespēja pārvarēt savu ego, kā tas notika ar lielveikala “Maxima” sākto boikotu. Ja ES dalībvalstīm šā brīža izdevīgums un personīgais komforts izrādīsies svarīgāks par ļoti skaudro patiesību, tām arī savās teritorijās nāksies piedzīvot ne vienu vien Krimu.
Lielu postu valstij spēj nodarīt atsevišķu amatpersonu iecirtība, kas nāk no apstākļu pilnīgas neizpratnes, bet vēl biežāk no populisma. Tomēr laiks visu noliek savā vietā. Patīk tas mums vai ne, nekas nav tik mainīgs kā pasaules karte, mūsdienās vairs nav iespējams par krīzēm jebkurā planētas vietā sacīt, ka tās notiek tālu no mums. Vai Abrene, kuru Latvija atdeva Krievijai un par kuru tolaik daudzi tik gauži raudāja, šodien nebūtu mūsu Krima?
