“Pateicoties Covid-19, man gāja neticami gludi.” Bijušais enerģētikas ministrs būvēs lielāko saules enerģijas ražotni Latvijā 21
Raivis Šveicars, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Zinu, ka ir idejas par 6 MW saules paneļu parkiem, bet nevienam nav būvatļaujas. Man ir,” man apstiprina bijušais enerģētikas ministrs Juris Ozoliņš, tagad uzņēmumu konsultants dažādos enerģētikas jautājumos.
Viņš Amatas novada Zaubes pagastā saņēmis vietējās būvvaldes atļauju 840 kW saules paneļu parka būvniecībai.
Ja neviens cits Ozoliņu neapsteigs, tas būs lielākais saules paneļu parks Latvijā ar 2700 saules paneļiem.
Turklāt domāts nevis pašpatēriņam, bet gan pārdošanai.
Līdz šim lielākais Latvijā realizētais saules enerģijas projekts tapis Salaspilī, kur 2019. gadā “Salaspils siltums” atklāja 1700 saules kolektoru parku, taču tas ir kolektoru, nevis paneļu projekts.
Atgādināšu, ka kolektori domāti siltumenerģijas, nevis elektroenerģijas ražošanai. Uzņēmums izbūvējis arī saules paneļus pašu elektrības patēriņa nosegšanai. 2017. gadā uz jumta tika uzstādīti 86 saules paneļi ar kopējo jaudu 25 kW, bet jau pavisam drīz uz zemes uzstādīs vēl 270 paneļus ar 100 kW jaudu.
Vērā ņemamu saules paneļu projektu pašu patēriņam īstenojis arī Rojā esošais zivju konservu ražotājs “Banga Ltd.”, kas pirms gada uzstādīja vairāk nekā 600 saules paneļus ar kopējo jaudu 200 kW. Tie spēšot saražot apmēram 25% no ražotnes gada elektrības patēriņa, bet 10 gadu laikā ļaus ietaupīt 185 tūkstošus eiro.
Tomēr, salīdzinot ar Jura Ozoliņa iecerēto “Roči Solar” parku, apjomi ir nelieli. “Ar klimata un ilgtspējas jautājumiem, ieskaitot likumdošanu, nodarbojos jau vismaz desmit gadus. Biju viens no tiem, kas stāvēja aiz atjaunojamās enerģijas likuma, kuru “noēda”. Tam vajadzēja stāties spēkā šogad,” stāsta Ozoliņš.
Kopumā ideja par saules parku no pārliecības un zināšanu viedokļa nav nekas pārsteidzošs, bet kāpēc tieši tagad?
“Amatas novadā man ir lauku īpašums, ko līdz šim izīrēju bioloģiskajam lauksaimniekam. Būtībā nodarbojos ar labdarību, jo prasīju, lai viņš nomaksā vien zemes nodokļus un zemi uztur kārtībā. Laiks gāja uz priekšu, un pērn viņš man pateica, ka zemi vairs nevajadzēs.
Ko tālāk darīt ar neapstrādāto lauksaimniecības zemi, par kuru jāmaksā dubultais īpašuma nodoklis? Apskatījos novietojumu un sapratu, ka visjēdzīgāk būtu veidot saules parku. Ir gan pievilkta 20 kW līnija, gan laba zemes konfigurācija.
Tāpat nav jāveic īpaši zemes darbi, kas man ir svarīgi, jo negribu, lai notiktu kāda liela būvniecība, kas radītu emisijas. Iesniedzot visus nepieciešamos dokumentus, ieguvu būvatļauju.
Pateicoties Covid-19, man gāja neticami gludi. Neviļus rodas jautājums, kāpēc lielajām kompānijām ar to iet tik grūti?
Mana taktika bija pavisam citāda – es ar institūcijām runāju savu interešu vārdā, nevis to uzticu kādam juristam. Tā ir liela starpība!
Nekad nelīgtu juristu savu interešu pārstāvniecībai bez vajadzības, un šis noteikti nav tas gadījums,” uzvaras atslēgu atklāj bijušais enerģētikas ministrs. Viņš arī tic, ka viņa projekta stiprā puse bijusi atrašanās nomaļā vietā, kur parks būtībā nevienu netraucē.
Saules parku projektus var veikt diezgan zibenīgi – pāris mēnešu darbs, un parks var sākt funkcionēt. Šobrīd Ozoliņš aktīvi strādā pie investoru piesaistes un projektu raksturo kā “karsti gaidošu”.
Viņš saka, ka interese esot liela gan no ārvalstu, gan pašmāju investoriem. Neko vairāk gan šajā ziņā neatklāj, taču norāda, ka no investoriem sagaida 500 eiro par katru kilovatstundu.
Ātrā matemātika palīdz nonākt pie kopējām izmaksām ap 1,350 miljoniem eiro. Bet līdz tam vēl pudu sāls jāapēd, tāpēc viņš nespēj pateikt, kad varētu notikt svinīgā parka atklāšana.
Viņš uzskata, ka gada laikā no katra uzstādītā kilovata varēs saražot 1000 kWh elektrības. Kopumā tātad gada laikā – 2,7 miljonus kWh jeb 27 GWh. Piemēram, 2016. gadā visā Krustpils novadā patērēja 32,1 GWh elektrības.
Kopumā Ozoliņš uzskata, ka nav jēgas klausīties kritiķos. To, kas šobrīd ir enerģētikas nākotne, pierādot kaut vai ASV prezidenta Džo Baidena enerģētiskā politika, kurā saules parki ir stūrakmens.
Savukārt lielajām kompānijām nāksies investēt šādos AER projektos, lai pierādītu, ka tās ir un būs ilgtspējīgas, nevis tikai emisiju radītāji.
“Tā ir neapšaubāmi tīra enerģija, un jaunas jaudas vajadzēs arvien pieaugošā elektrotransporta izmantošanai,” enerģētisko realitāti iezīmē Ozoliņš.
