Pašam savs trešais pensiju fonds – meža izskatā 0
Ogres tehnikuma mežizstrādes pasniedzējam Rūdolfam Rusiņam pieder 90 ha meža, jaunaudzes, kas stādītas neizmantotās lauksaimniecības zemēs, vispirms novācot apaugumu. Meža īpašnieks savām meža plantācijām plāno divdesmit gadu apriti.
Algu iegulda mežā
Rūdolfs Rusiņš: Kad pirmo reizi no Rīgas braucām uz Baltinavu medībās, es nodomāju – tad jau labāk nopirkt to gaļu veikalā, nekā braukt tik tālu. Taču pēc vairākiem šādiem braucieniem šī vieta mani “paņēma”. Un tad, kad pienāca laiks izšķirties, kurā vietā pirkt zemi, izvelējos Baltinavu. Ar ģimenes atbalstu sāku to darīt jau tad, kad man bija tikai divdesmit. Pirku ne jau to auglīgāko, bet ar krūmiem aizaugušo zemi, uz kādu toreiz neskatījās ne mūsu lauksaimnieki, ne zviedri. Neviens nesaprata, kāpēc tā daru. Bet mans funktieris – zemes vairāk nekļūst, platības, kurās var audzēt labību un mežus, samazinās. Protams, šādu zemi varēja nopirkt lētāk, taču darbs gan bija jāiegulda liels. Es to saucu par savu trešo pensiju fondu. Man ir mežs, jaunaudzes, plantācijas, un tur es ieguldu savu algotā darbā nopelnīto naudu. Protams, savi riski ir. Bet kur gan to nav? Pagājušajā gadā mežā peldēja pīles, šogad atkal liels sausums. Taču kopumā viss notiek. Sāku izplesties, un man pieder meža platības ne tikai Baltinavā, bet arī pie Kuldīgas. Latgalē vairs brīvu zemju, kas būtu man pa kabatai, nav. Zemnieki tagad ļoti intensīvi pērk tādas zemes, kādas viņi kādreiz nemaz negribēja. Viņi naudu apgroza ātrāk, tāpēc var samaksāt vairāk.
Šobrīd dzīvoju Rīgā, bet, tā kā mana draudzene ir no Baltinavas, tad pēc kāda laika plānoju pārcelties uz Baltinavu. Rīgā pavadīšu varbūt vēl kādus 17 gadus. Turos pie galvaspilsētas tikai tāpēc, ka tur var nopelnīt naudiņu. Ja man kāds piedāvātu darbu šeit, tad parakstītu līgumu uzreiz.
Jāsadzīvo ar visiem
Man pieder 90 ha meža, no kuriem tikai kādi divi procenti ir pieauguši. Pārējās jaunaudzes. Vieni vienīgi ieguldījumi, tāpēc bez algas šobrīd nekādi. Jāmaksā gan par krūmu zāģēšanu vismaz 250 eiro/ha, gan par izvešanu. Tagad tehnikas īpašnieki prasa, lai maksā nevis par izvestajiem beramkubiem, bet stundām – 25 eiro/h. Tāda te ir cena. Gribi ved, negribi neved. Es riskēju un vedu un līdz šim vienmēr paliku mīnusos, jo par šķeldu pirms gada maksāja 2,20 eiro par beramkubu. Šogad situācija ir labāka, jo par beramkubu maksā 4,20 eiro.
Vienā vietā sākām cirst krūmus pagājušajā gadā pirms Jāņiem. Bet sākās lieti un ārā izvedām tikai šogad maijā. Janvārī, kad bija lielais sals, arī mēģinājām. Bet zaru masa bija iesalusi ūdenī un, ceļot ārā, lūza. Varēja jau izvest arī pagājušajā rudenī, bet kāds pēc tā visa būtu kļuvis ceļš? Cilvēki savās mājās vairs nebūtu tikuši. Ir arī bijuši gadījumi, kad par zaru izvešanu pāri īpašnieka zemei nav iespējams vienoties. Cilvēkam bijusi slikta pieredze, tāpēc neļauj un viss. Ir arī bijis tā, ka no tīruma zari jānogrābj ar grābekli. Es saku – tu taču to iearsi, būs mēslojums. Nē! Visam jābūt tā, kā bija. Kaut arī pieredzes ir visādas, galā esam tikuši vienmēr, un, tā kā strādāju ilgtermiņā, jāsadzīvo ar visiem.
Esmu mežsaimnieku kooperatīva “Mežs.lv” biedrs. Iestājos ar domu startēt Eiropas projektos, lai pie vērtēšanas to punktu būtu vairāk. Taču ne tikai tāpēc. Mazam meža īpašniekam ir problēmas ar realizāciju. Lielām firmām mazas kravas nav interesantas. Tad vēl mežu sertifikācija. PEFC sistēmā esam nosertificējuši visus īpašumus. Svarīgi arī tas, ka mums ar kooperatīva vadītāju saskan domas, mērķi un ambīcijas.
Plantācijām divdesmit gadu aprite
Izcērtot krūmus, esmu atstājis bērzus, egles, lai aug. Pirmajā gadā, kad iestādījām egli, nekopām, jo gribu ar iespējami mazākiem izdevumiem panākt maksimālu efektu. Tas zināmā mērā ir eksperiments – ja kokam visu laiku apkārt zāli nenoplūc, tam jāmobilizējas. Stādu eglīti, jo tā, ja kādu brīdi kārkli noēnos, varbūt panīkuļos, bet bojā neaizies. Bērzu stādījumus kopju, kamēr tie tiek ārā no zāles. Tā kā zeme mazauglīga, vienu gadu bērziem uzbēru minerālmeslus, slāpekli. Kaisījām ar roku pie paša kociņa, lai tiek saknītēm, nevis zālei. Mans diplomdarba vadītājs Āris Jansons mācīja – jēga būs tad, ja mēslojums tiks katram kociņam. Izdari vienreiz, katru gadu mēslot nav vērts. Šajā gadījumā izdevumi salīdzinājumā ar ražas pieaugumu nav lieli. Bērzu plantācijām plānoju divdesmit gadu apriti. Un vēl – ja gribat labu pieaugumu, aizmirstiet par atzarošanu. Ja kokus atzaro, tie pāris gadu apstājas augšanā.
Esmu sācis stādīt arī melnalksni, jo sapratu, ka tam liels pieaugums. Šogad lielā sausuma dēļ stādījumi diezgan bēdīgi, bet man kokaudzētavā “Norupe” stādi jau rezervēti, papildināšu. Stādus pērku arī no privātās stādaudzētavas “Senči 1”, viņiem stādāmais materiāls piemērots šim reģionam. Tā kā jaunaudze pavasarī tika atzīta par atjaunotu, to papildinot, ceru uz kompensāciju.
