Pasaku lasīšanas un savstarpējās komunikācijas prieks. Sandra Ratniece recenzē Kristīnes Ulbergas grāmatu “Kaizivs, kurš neēda cilvēkus” 0
Sandra Ratniece, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Grāmatā iekļautās septiņas pasakas par Kaizivi (haizivi) ir Kristīnes Ulbergas (1979) septītā prozas grāmata. Rakstniece arvien pārsteidz, to apliecina arī vairākas iegūtās literārās balvas.
Lai arī par tām rakstīts, tomēr atgādināšu, jo viena no tām ir par garstāstu pusaudžiem “Es grāmatas nelasu” (2008, Jāņa Baltvilka balva). Savukārt par romānu “Zaļā vārna” (2011) 2012. gadā saņemta Latvijas Literatūras gada balva un par “Tur” (2017) – Dienas Gada balva kultūrā un AKKA/LAA Autora balva.
2020. gadā tika izdots romāns “Kariete uz Santjago” – maģiskā reālisma poētikā ieturēts atklāts un atkailināts vēstījums par sevis meklējumiem. Esmu vairākkārt arī rakstījusi par Kristīnes Ulbergas tekstu valodu, kas ir leksiski krāsaina, viegla un arī atspoguļotajās epizožu smagmēs gaiša, un tas viss rodams arī šajās pasakās.
Literārās pasakas šarms
Mūsdienās ierasts, ka pasakas ir galvenokārt domātas bērniem. Taču šī žanra aizsākumos bija citādi – tās tika stāstītas, vakarējot pie skala uguns, un pēcāk rakstītas literārās pasakas tieši pieaugušajiem.
Par literārās pasakas dzimšanas gadu uzskata rokoko laiku un konkrētāk – 1691. gadu, kad tika publicēta pirmā Šarla Pero literārā pasaka. Tikai pēc simt gadiem (18. gs. un 19. gs. sāk.) literārā pasaka kļūst par atzītu literatūras žanru un saistāma jau ar romantisma laiku un Vācijas pasaku lielmeistariem Novālisu, brāļiem Jākobu un Vilhelmu Grimmiem, Vilhelmu Haufu, Ernstu Teodoru Amadeju Hofmani.
Par nākamo pasaku vilni var uzskatīt 19. gadsimta 30. un 40. gadus, kad Dānija un drīz pēc tam visa pasaule iepazīst Hansa Kristiana Andersena pasakas. Savukārt 19. gadsimta nogalē psiholoģiski smeldzīgas, emociju grodas ir Oskara Vailda pasakas.
Latviešu literārās pasakas tradīcija aizsākās līdz ar vācbaltieša Vecā Stendera sarakstītajām pasakām, kas izdotas grāmatā “Jaukas pasakas un stāsti” (1766, papildināts izdevums “Pasakas un stāsti”, 1789). Kopš brīža, kad veidojusies latviešu literatūra, literārā pasaka ir iecienīts žanrs, varētu pat teikt, ka tā ir tāda kā latviešu literātus raksturojoša iezīme.
Nevienam nav svešas, piemēram, Rūdolfa Blaumaņa, Annas Sakses, Skaidrītes Kaldupes, Margaritas Stārastes, Imanta Ziedoņa, Māra Čaklā, Noras Ikstenas literārās pasakas un Raiņa un Annas Brigaderes pasaku lugas. Bet Eiropas kontekstā nevar nepieminēt ētiski dziļās, latviski baltās pasaules izjūtas piepildītās latviešu autora humānista Kārļa Skalbes pasakas.
Mūsdienu literārās pasakas iezīmes ir plūstošas, proti, žanru robežas saplūst – pasaka ar stāstu, noveli, pat garstāstu. Pasaku poētiku nereti veido intertekstualitāte, dekonstrukcija, karnevalizācija, daļa no tām pārkāpj īsprozas žanra robežas. Tiek rakstītas pasakas ar īpašu norādi “pieaugušajiem”, protams, saglabājot pasaku pamatelementus šajos tekstos.
Savukārt bērniem un pusaudžiem domātās grāmatas bieži vien izvairās saukt par literārajām pasakām, lai gan pasaku pazīmes ir redzamas ar neapbruņotu aci. Pilnībā akceptēju Dr. philol. Viestura Vecgrāvja 21. gadsimta vecāku un bērnu savstarpējo attiecību modeli apcerē “Brīnums, kas turpinās…” (1986), ka literāro pasaku nebūtu korekti uzskatīt tikai par bērniem domāto literatūru.
Ar Kristīnes Ulbergas pasakām par Kaizivi ir līdzīgi – tās domātas bērniem, bet pieaugušos tās noteikti priecēs. Jā, un vēl šajās pasakās izpaliek žanram raksturīgās gandrīz nekad neiztrūkstošās ierasti klajās pamācības, tādējādi apliecinot, ka stāstīt par labiem darbiem var arī bez didaktikas klātbūtnes.
Haizivs jeb Kaizivs
Kristīnes Ulbergas pasaku grāmatā “Kaizivs, kurš neēda cilvēkus” iekļautās pasakas vieno ne vien tematiskā savstarpējā sasaiste, bet arī starp pasakām iekļautie stāstījumi – paralēlā sižetiskā līnija, kādēļ vispār šie fantastiskie notikumi tiek izklāstīti, proti, viņa priekšā ir bērnu atsūtītas vēstules, kuras viņš apņemas izlasīt un vienai no tām uzrakstīt arī atbildi, kurā autore ļauj ieskatīties arī lasītājiem (starp citu, šīs vēstules dažās rindās iekļauts aktuāls un pēc būtības traģisks 21. gadsimta vecāku un bērnu savstarpējo attiecību modelis, kas var iniciēt bērna un vecāku atsvešināšanos).
Smeldzīgajai vēstulei Kaizivs atbildes vēstījums izplešas septiņu pasaku apjomā. Rakstniece jau grāmatas nosaukumā “Kaizivs, kurš neēda cilvēkus” ietvērusi pasaku galveno domu, proti, ka runa būs par sabiedrības, pat ģimenes attieksmi pret indivīdu jeb “balto zvirbuli” – citādo, ko ne tikai sabiedrība, bet pat ģimene (vecāki, brāļi un māsas) nespēj pieņemt un atrod nevis sapratnes un citādā pieņemšanas ceļu, bet izvēlas kā risinājumu vai attaisnojumu, aizsardzību saviem stereotipiem vienkāršāko attālināšanās, apsmiešanas taktiku.
Vēl vairāk, atklājas, ka citādais nerodas no zila gaisa, bet gan ģenētiski to var arī pārmantot, kā Kaizivs no vecvectēva.
Kaizivs no mazotnes saprot savu citādību, ir vientuļš, tomēr paliek uzticīgs iekšējai pārliecībai un izvēlei neēst cilvēkus, bet gan izglābt tos. Savukārt cilvēki (pērļu zvejniece, avarējis lidotājs, pirāts, zinātnieks, sirmā sēņotāja) izbīlī un arīdzan stereotipos par haizivīm, kā arī vienlaikus atrodoties nāves draudu vai kādas citas problēmas priekšā, paļaujas uz plēsoņas rīcību, kas rezultējas tapt izglābtiem.
Kaizivs saviem ciltsbrāļiem pierāda, ka cilvēks var būt ne vien kaizivju slepkava, bet arī to dzīvības glābējs (pasakas epizode par ārstu). Kā daudzās pasakās, arī šajā grāmatā autore izmantojusi pasakām raksturīgos fantastikas un piedzīvojuma elementus, un arī šai grāmatai ir laimīgas beigas – spēja līdzi just otram, nesavtīgi palīdzēt, spēja lauzt arī sabiedrības (ģimenes) stereotipus. Kaizivs tiek atkal pieņemts un cienīts sugas brāļu lokā.
Jāakcentē arī autores izvēle tekstu bagātināt ar iestarpinājumiem, proti, iekavās un citā krāsā rakstīts paskaidrojošs teksts par kādu jēdzienu vai frāzi, ar piebildi, lai bērns pajautā tā nozīmi citiem – vecākiem, vecvecākiem utt., tādējādi vēl vairāk uzsverot bērna vēstulē pausto domu par bērna un tuvinieku komunikācijas problemātiku viedtālruņa un sociālo tīklu tehnoloģiju laikmetā, kā arī izprovocējot mazos un lielos lasītājus uz savstarpējo dialogu.
Autore grāmatu ir veltījusi saviem bērniem. Laiks rādīs, vai šī grāmata Kristīnei Ulbergai paliks kā pirmā un vienīgā grāmata bērniem vai arī mazajiem lasītājiem rakstniece radīs vēl kādu tekstu.
Izdevumu, kā jau tas pasaku grāmatai pieklājas, noteikti bagātina izteiksmīgas un saturu vizuāli papildinošas Kristiānas Zalmanes ilustrācijas.
Izlasot grāmatu “Kaizivs, kurš neēda cilvēkus”, gribas novēlēt mums visiem – lai nekad (jebkurā vecumā) nepietrūktu vēlmes lasīt pasakas un nekad nepazustu savstarpējās komunikācijas prieks!
