Uldis Šmits: Kremļa zīmētajā ainā eiropieši ir vienīgi Amerikas ieroču nesēji, austrumeiropieši jo īpaši 19
Uldis Šmits, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tātad būsim nonākuši visnotaļ cienījamā kompānijā, respektīvi, Kremļa izveidotajā nedraudzīgo valstu sarakstā. Interesanti, listes uzmetums vispirms parādījās propagandas kanālā “Rossija 1”, kur rādītajā tabulā Baltijas valstis ar Lietuvu priekšgalā figurēja tūlīt aiz ASV.
Jautājums, vai tādu godu ir pelnījusi Latvija, gan paliek atklāts.
Krievijas ārlietu ministrs Lavrovs intervijā (28.04.) aģentūras “Rossija segodņa” ģenerāldirektoram Kiseļevam klāstīja: “Mēs negribam vispārēji ierakstīt šajā sarakstā ikvienu valsti, kura kaut kur izteiksies par Krieviju “ne tā”. Mēs, protams, balstīsim mūsu lēmumu uz dziļu situācijas analīzi un izvērtējumu, vai pastāv iespēja ar šo valsti vest dialogu citādā veidā.”
Saraksts “periodiski papildināsies”, un esot skaidri “kritēriji, pēc kuriem šajā darbā vadāmies”.
Tomēr, ja par kritēriju uzskata izraidīto Krievijas diplomātu (spiegu) daudzumu, tad jāsecina, ka daža laba sarakstā neiekļauta valsts ir izraidījusi vairāk nekā Baltijas valstis kopā ņemot.
Ja kritērijs ir dažu avotu piesauktā “retorika”, tad salīdzinājumam der atgādināt, ka vismaz atbildīgo amatpersonu vai politiskajā līmenī Krievijā viens pats Žirinovskis, kuru Putins nupat apbalvoja ar kārtējo ordeni “Par nopelniem Tēvijas labā”, paguvis sarunāt tādu Rietumiem un tostarp Baltijas valstīm veltītu naida runu apjomu, ko diez vai ir iespējams pārsniegt.
Viss atkarīgs no nedraudzības jēdzienā ieliktā satura. Var saprast, ka Putina režīmam ASV ir nedraudzīgas, kā mēdz teikt, pēc definīcijas.
Kaut arī Kremlis izjūt gluži vai eksistenciālu vajadzību piesaistīt sev Vašingtonas uzmanību vienalga kādā sakarā.
Teju ikviens zvans no Baltā nama tiek iztēlots par lielu ārpolitisko panākumu, ko Krievijas televīzija apzelē reizēm pat nedēļām ilgi. Kremļa zīmētajā ainā eiropieši ir vienīgi Amerikas ieroču nesēji, austrumeiropieši jo īpaši, un arī Donbasā patiesībā notiek krievu pasaules cīņa pret amerikāņiem.
Tēvoča Sema iespaidā Ukraina grib rast patvērumu Rietumu politiskajā telpā un saglabāt sevi kā valsti, turklāt vēl starptautiski atzītajās robežās, kas neapšaubāmi ir pret Krieviju vērsts naidīgs pasākums.
Tā ietvaros norisinās nevēlama vēstures lappušu šķirstīšana, atceroties Krimas tatāru deportācijas, golodomoru un daudz ko citu.
Vēl vairāk pagātnē rakājas Polija, kura ne tikai nosoda PSRS interesēs slēgto Molotova–Ribentropa paktu, bet arī uzjunda samērā nesenus notikumus un detalizēti pēta apstākļus, kādos 2010. gadā aviokatastrofā pie Smoļenskas gāja bojā valsts prezidents Lehs Kačiņskis un vēl deviņdesmit pieci cilvēki.
Pētījumu galarezultāti var izrādīties pārsteidzoši nedraudzīgi.
Kā Čehijā, kur atklājās, ka 2014. gadā munīcijas noliktavā nograndušais un divu pilsoņu dzīvību izdzēsušais sprādziens, cik noprotams, ir zināmu iesūtītu personu sarīkots. Tamlīdzīgu lietu skrupuloza izmeklēšana pie laba neved un sēj nedraudzības sēklas attiecībās ar Maskavu.
Apvienotajā Karalistē to savulaik jau bija atskārtuši, tāpēc britu valdība nevēlējās, lai Ļitviņenko slepkavības (2006) lieta iegūtu pārlieku publisku rezonansi.
Londonā ieplūda Krievijas nauda, kas atsvēra dažādu aizdomīgu gadījumu radīto neērtību. Līdz bēdīgi slavenais mēģinājums noindēt Skripaļu ar ķīmisku kaujas vielu lika britu varasiestādēm drusku sarosīties.
Un 26. aprīlī Londona pirmo reizi iedarbināja arī pretkorupcijas sankciju globālo režīmu jeb “Magņitska aktu”, nosakot ierobežojumus tāpat divdesmit divām personām no Krievijas.
Vispār sankciju noteikšana Krievijai, kā redzams, vēl nenodrošina vietu Kremļa nedraugu sarakstā, jo, piemēram, visu Eiropas Savienības dalībvalstu iekļaušana tajā laikam nav tikusi pat apspriesta. Atlase ir stingrāka. Bet nez kā esam to izturējuši.
