Pasaka par krupi, kas aizstās vizīti pie psihologa 0
Pa saules pielietu pļavu skraidīja Meitene. Viņai mugurā bija balta mežģīņu kleitiņa, matos rozā lentītes, bet rokās viņa turēja kukaiņu tīkliņu, lai ķertu taureņus. Viņai bija jautri un labi. Un tad uz lielas zaļas dadža lapas viņa ieraudzīja milzīgu, kārpām klātu Krupi.
– Kāds pretīgs krupis – ar riebumu sacīja Meitene.
– Khe, khe – nokrekšķināja Krupis. – Bet tu esi lietas kursā, ka esmu noburts princis?
– Nevar būt, – ar neuzticību teica Meitene.
– Tiesa, tiesa, – apstiprināja Krupis. – Ļauna ragana nobūra mani un manu milzīgo Karaļvalsti. Es jauns, skaists un bagāts. Ja tu mani atbursi, ņemšu tevi par sievu un mēs dzīvosim ilgi un laimīgi. Es nēsāšu tevi uz rokām un katru dienu dāvāšu ziedus.
– Bet kā tevi atburt? – pavaicāja Meitene.
– Tas nav vienkārši, jo ļaunā ragana ir uzlikusi sarežģītu lāstu. Tev ir jāpaņem mani mājās, lai es gulētu tavā gultiņā un tu mani skūpstītu katru dienu. Barotu ar karotīti un izvestu pastaigāties. Un tad viss notiks. Reiz no rīta tu ieraudzīsi sev blakus nevis pretīgu krupi, bet skaistu princi. Un tava dzīve kļūs laimīga un bezrūpīga.
Meitene aizrautīgi klausījās Krupī. Viņa skatījās uz viņa ādu, kas klāta kārpām, milzīgajām, izteiksmīgajām acīm, šauro mutes spraugu un redzēja garu, spēcīgu vīrieti par melniem matiem un viltīgu zaļu acu skatienu. Blakus viņam Meitene ieraudzīja sevi – krāšņā, baltā kleitā, skaistā pilī un dzirdēja mīlas vārdus.
Pārvarot riebumu, Meitene noslīga ceļos, ielika Krupi kleitas apakšmalā un aiznesa pie sevis mājās.
Kopš tās dienas Meitenes dzīve mainījās. Viņa vairs neskraidīja pa saules pielietu pļavu, ķerot taureņus, nedziedāja un nepriecājās. Viņa rūpējās par Krupi. Krupis izrādījās ļoti kaprīzs: brokastīs viņš pieprasīja kruasānus un spageti ar bešamela mērci vakariņās, viņš gribēja gulēt Meitenes gultā. Vēl viņš atstāja gļotainas pēdas uz grīdas un gultā, un Meitenei pastāvīgi nācās mazgāt grīdas un veļu.
Viņa pārstāja siet matos lentītes un valkāt skaisto mežģīņu kleitu. No mazgāšanas rokas kļuva apsārtušas un ļoti sāpēja. Bet Krupis kļuva liels un riebīgs, un nekādi nepārvērtās par skaisto princi. Dažkārt Meitene skatījās uz Krupi un ļoti gribēja viņu izraidīt no savas mājiņas, lai dzīvotu kā iepriekš, bet baidījās kļūdīties. Ja nu atlicis pavisam nedaudz? Ja nu jau rītdien viņa pamodīsies un ieraudzīs blakus nevis pretīgu abinieku, bet brunetu ar zaļām acīm?
Tā pagāja vairāki mēneši. Reti kurš šajā nomocītajā radījumā atpazītu savulaik jautro un bezrūpīgo Meiteni. Tagad visu izrīkoja Krupis. Bet Meitene tikai apkalpoja un veica netīros mājas darbus.
Reiz Krupis sakliedza uz Meiteni par to, ka viņa pārāk lēni nesa viņam pusdienas. Meitene izgāja no mājiņas un izplūda asarās. Viņa sēdēja uz lievenīša un rūgti raudāja. Meiteni ieraudzīja Putniņš, kas dziedāja uz koka zara.
– Kāpēc tu raudi? – viņai pavaicāja Putniņš.
– Manā mājā dzīvo pretīgs krupis, kas kliedz uz mani. Visu dienu es mazgāju, tīru un gatavoju viņam ēst. Esmu ļoti nogurusi un vairāk tā negribu dzīvot.
– Bet kam pieder māja? – apjautājās Putniņš.
– Mana, – atbildēja Meitene, slaukot asaras.
– Bet kas atnesa tev mājās šo Krupi?
– Es pati, – skumji teica Meitene.
– Kāpēc? – izbrīnījās Putniņš.
– Viņš man solīja, ka pārvērtīsies par princi, ja es par viņu rūpēšos. Bet ir pagājuši jau daudzi mēneši, bet nekas nav mainījies.
– Kāpēc tad tu nepadzen Krupi no mājas?
– Bet ja nu tā ir taisnība? Un pavisam drīz Krupis pārvērtīsies par princi? Un es nepagaidīšu pavisam nedaudz? Es tik daudz spēku jau esmu iztērējusi. Būs žēl, ja nebūšu pagaidījusi vēl tikai mazliet.
– Bet, ja tu pavadīsi visu dzīvi, rūpējoties par Krupi, kas nekad nepārvērtīsies par princi? – vaicāja Putniņš.
Meitene aizdomājās.
– Ja es to zinātu skaidri…, bilda Meitene.
Te Meitene pacēla galvu, un viņas acis iemirdzējās: – Vai man nevajadzētu aiziet pie vecās Raganas, kas dzīvo aiz meža? Viņa ir veca un gudra, varbūt viņa pateiks man, vai Krupis pārvērtīsies par princi vai nē?
Meitene nopriecājās un nekavējoties devās pie Raganas. Vecā Ragana dzīvoja aiz meža pussabrukušā būdiņā.
– Es gribētu uzzināt, – viņai stāstīja Meitene. – Vai es nepalaidīšu garām iespēju apprecēties ar princi.
Ragana paņēma vistas ķidas, sikspārņu acis un purva zāles un sāka zīlēt.
Viņa grozīja savu sirmo galvu un skatījās uz podiņu, virs kura pacēlās biezs, smirdošs tvaiks.
– Tas ir vienkārši krupis, – viņa beidzot teica. – Netērē savu laiku. Viņš nekad nekļūs par princi.
Meitene noskumusi iznāca no Raganas būdas. Viņa gāja kādu laiku nolaidusi galvu, un tad viņai prātā ienāca ideja.
– Ragana var kļūdīties. Ko gan šī veča zina par prinčiem. Man jāaiziet pie labās Burves! Viņa man pateiks skaidri.
Labā Burve dzīvoja skaistā pilī ar smailiem logiem un augstiem tornīšiem.
– Esmu tā nogurusi, – viņai pauda Meitene. – Bet es baidos, ja padzīšu Krupi, tad nekad neapprecēšos ar Princi.
Burve pašūpoja galvu un lūdza vienu dienu laika. Viņa zīlēja pēc mēness gaismas un zvaigznēm, izskaitļoja sarežģītas formulas no mākoņu vērpetēm un margrietiņām. Un nākamajā dienā viņa nāca klajā ar savu verdiktu.
– Tas ir vienkārši Krupis, – Burve teica Meitenei. – Viņš nekad nekļūs par Princi. Tev labāk aiznest viņu atpakaļ uz pļavu.
Meitene klusējot noklausījās Burves teiktajā un devās prom.
– Viņas vienkārši mani apskauž! – viņa iesaucās, izejot uz ielas. – Protams, visas grib apprecēt Princi. Es zinu labāk par viņām! Es jau jūtu, ka nedaru to veltīgi.
Un Meitene atgriezās pie Krupja. Viņai nācās noklausīties daudz nepatīkamu vārdu, ka viņa ilgi bijusi projām un šajā laikā nav ēdinājusi Krupi. Meitene atmazgāja māju no gļotām, pagatavoja pusdienas un nomazgāja Krupi. Krupis bija apmierināts un apgūlās Meitenes gultiņā. Pati Meitene nevarēja gulēt kopā ar Krupi un jau sen bija atdevusi viņam savu vietu. Viņa gulēja uz šauras kušetes virtuvē. Pirms aizmigšanas viņa kā parasti domāja par to, cik skaista būs viņas dzīve, kad Krupis pārvērtīsies par princi. Viņa izdomāja vārdus saviem bērniem, prātoja, kādi ziedi augs viņas dārzā. Domājot šādas saldas domas, viņa arī aizmiga.
Un redzēja Meitene sapni: iet viņa pa taciņu uz savu mājiņu un redz, ka tā ir pa aplupusi un pa pusei sabrukusi, logi putekļaini un tumši, bet uz mājiņas lievenīša sēž vecene. Briesmīga un pinkaina, līdzīga meža raganai. Un vecene skatās uz Meiteni un vilina pie sevis ar savu greizo pirkstu. Meitene grib aizbēgt, bet kājas neklausa. Pienāk viņa pie vecenes, bet tā skatās uz viņu ar savām blāvajām acīm un jautā:
– Pazīsti mani?
– Nē, – izbijusies atbild Meitene. – Es nekad agrāk neesmu tevi redzējusi.
– Khe, khe, – krekšķina vecene. Es esmu tu. Daudzus gadus es rūpējos par Krupi un gaidīju, kad viņš kļūs par princi. Visi man teica, ka tas ir tikai Krupis, bet es nevienam neticēju. Es ticēju tikai Krupim. Es ļoti gribēju apprecēt princi. Un es ļoti baiļojos, ka tad, ja padzīšu Krupi, tas nekad nenotiks. Tā pagāja daudzi gadi, un vakar Krupis nomira.
Vienkārši nomira no vecuma. Un es ilgi raudāju par to, kas nekad vairs nenotiks. Par savu dzīvi, kuru iztērēju, lai rūpētos par Krupi. Es raudāju par to, ka esmu kļuvusi veca un nevaru kā iepriekš skraidīt pa pļavu un ķert taureņus. Par princi, kuru es nekad neapprecēšu.
– Paskaties uz mani, paskaties! – sāka kliegt vecene. Es esmu tava nākotne!
– Nē, nē! – iekliedzās Meitene. Viņa gribēja aizbēgt, bet kājas neklausīja, un viņa tikai aizsedza acis ar rokām un kliedza: – Nē, nē!
– Tu traucē man gulēt, – Meitene izdzirdēja čērkstošu balsi. Atvēra acis un ieraudzīja, ka guļ uz kušetes, bet Krupis sēž uz grīdas un skatās uz viņu.
– Aiznes mani uz gultiņu un uzvedies klusu! – pavēlēja Krupis.
Meitene skatījās uz Krupi un galvā viena pēc otras skanēja frāzes, kuras viņai teica Putniņš, Ragana, Burve un vecene viņas sapnī:
– Tas ir vienkārši Krupis!
Viņa piecēlās no gultas, paņēma Krupi rokās, piegāja pie durvīm un atvēra tās.
Krupis sajuta ko nelabu:
– Ei! Kur tu mani nes?! – viņš izdvesa.
Meitene atvēra durvis, plaši atvēzējās un aizmeta Krupi tik tālu, cik vien varēja.
Avots: Clever.Zone
