Pašai savs ezers 0
Tvarstot Valguma ezera dižlīdakas, bieži ievēroju, ka ezera ziemeļu krastā gruntsmakšķeru kātus cilā kāda sieviešu kārtas būtne. Savienojums sieviete–makšķere nav pārāk bieži novērojama parādība. Kādā lietainā rudens dienā devos ciemos pie Valguma copmanes Baibas Apines un aicināju uz nelielu sarunu.
– Pastāsti, lūdzu, kā notika tava pirmā iepazīšanās ar zivīm!
– Domāju, ka tas man ielikts gēnos, bet par to labāk pastāstīt varēs mana mamma, jo es esot piedalījusies copē jau tad, kad bijusi viņas puncī, – atsmej Baiba.
– Tas notika dienu pirms Baibas ierašanās pasaulē, – savu stāstu iesāk Baibas mamma Ārija. – Kopā ar tuvākajiem kaimiņiem nolēmām doties uz netālo Lāčupīti pazvejot. Zivis ķērām ar kabi, tas bija tāds tīkla veids, kas sastāvēja no diviem spārniem un tā dēvētās astes. Katru spārnu vilka spēcīgs vīrietis, bet trešais spieda pie zemes asti. Apņemot upes līčus, velkošie vīri sagāja kopā, izcēla rīku ārā un izlasīja no tā guvumu. Sīkaļas laida atpakaļ, bet lielākās zivis salikt linu tarbā bija mans uzdevums. Tā pa upi bradādami un zivis gūstīdami, bijām nonākuši līdz kādai dziļākai vietai upē, un pēkšņi redzu, ka astē ejošais vīrietis pazūd zem ūdens. Paķēru pagaru koku, kas mētājās upmalā, iemetos ūdenī, pastūmu uz grimstošā kaimiņa pusi koku, viņš pie tā pieķērās un laimīgi nokļuva krastā.
– Savu pirmo zivi gan izvilku tikai tad, kad mācījos piektajā klasē, stāstījumu atsāk Baiba. – Aizņēmos no brāļa vergu un copes rīkus, aizslēpoju līdz netālajam Valgumam un noķēru prāvu asari. Valgums tajos laikos bija slēgtā zonā, vēlāk no tēva par savu pašdarbību dabūju pa mizu, bet āķis lūpā bija gan asarim, gan man. Ziemas copei nepievērsos, bet līdz ar Atmodas laiku uz copi Valgumā devos arvien biežāk. Sākumā jau gāja visādi, man iedāvināja pāris metru garu tele- skopisko makšķerīti, kuru abi mani brāļi ar smaidu dēvēja par reņģu ķeramo, bet, kad es arvien biežāk no ezera atgriezos ar zivīm, mutes bija ciet. Ne āķu, ne citu piederumu rezerves nebija, ja kāda līdaka vai Valguma zandarts nokoda āķi, nācās doties uz mājām un lūgt brāļa Ulda palīdzību. Viņa padomos un pamācībās ieklausījos arvien nopietnāk, un tagad, ja nākas zaudēt kādu no makšķerpiederumiem, uz mājām vairs nedodos, rezerves sagādātas pietiekamas.
Uz brekšu copi dodos ar divām gruntenēm. Copes vietu kārtīgi iebaroju ar “Straumē” ražotu grimstošo zivju barību, kas sajaukta ar “Salmo” brekšu barību un kādu no brāļa dotajiem atraktoriem. Uldis man ir liels ķīmiķis. Ja iebarotajā vietā uzrodas plēsoņas, vienu grunteni nomainu pret makšķeri, kas aprīkota ar ēsmas zivtiņu. Šogad tiku pie skaista zandarta. Prāvas līdakas un asari patrāpās bieži. Vasarā zivis nepērkam, pietiek ar to, ko atnesu no ezera.
Lomu gatavoju dažādos veidos, bet par garšīgāko uzskatu svaigi kūpinātu breksi. Labākajā brekšu ķeršanās laikā, kas Valgumā parasti ir augustā un septembrī, kopā ar znotu Arni esam noķēruši apmēram divdesmit divkilogramīgus brekšus. Kad brīvdienās no Rīgas ciemos ierodas meita Ieva ar vīru Arni un dēliem Matīsu un Tomu, es tieku rauta uz pusēm: Arnis ar vecāko dēlu Matīsu grib kopā ar mani doties uz ezeru, bet Ieviņa – uz mežu sēņot vai tāpat pačalot ar mammu. Tādās reizēs meklēju kompromisu: uz ezeru dodamies ar divām mašīnām, pēc pāris stundām es dodos uz mājām pie meitas, bet znots ar mazdēlu turpina makšķerēt. Pie ezera atpūšos no dienas darbiem, baudu klusumu, mieru un dabas skaistumu. Aicinu visas daiļā dzimuma pārstāves, kurām sirdī dzīvo kaut neliels makšķerēšanas velniņš, pamēģināt šo skaisto un aizraujošo aktīvās atpūtas veidu. Domāju – nenožēlosiet!
Man ļoti nepatīk dažu makšķernieku necieņa pret vidi, kurā tie uzturas. Ja nedēļu neesmu bijusi savā vietā, viss piegružots un piemētāts ar atkritumiem. Es visu savācu, sakopju un jūtos laimīga – man taču pašai ir savs ezers.
