Paša rokām taisīts ir tas labākais 0
Ādažnieks Aivars Markainis dzīvo savam vaļaspriekam ļoti pateicīgā vietā. Blakus Gauja, netālu Balt-ezeri, Dzirnu un Dūņezers. Jau no mazām dienām Aivaru vilinājuši ūdeņi, bet vēl vairāk to iemītnieces zivis, interesējusi to noslēpumainā, neizprotamā uzvedība un tāpēc vēl jo vairāk iespējas, kā tās piedabūt pie ēsmas un noķert.
Aivars atceras, ka asarus kādreiz ar rokām tvarstījis Gaujas–Baltezera kanālā, tur lielas mākas nevajadzēja, tikai nedaudz izveicības. Bet dziļākos ūdeņos zivīm bez palīgrīkiem klāt netika, tur nepieciešamas makšķeres un citas pariktes.
Ne vienmēr un ne visos gadalaikos varēja iztikt ar veikalā nopērkamiem āķiem un māneklīšiem, tajos laikos tie bija robusti, palieli un vienveidīgi. Kad zivīm uznāca riktīgs košanās laiks, tad jau vienalga, ko un kā gremdē ūdenī, tādās dienās pilnu tarbu varēja pievilkt pāris stundu laikā. Aivars teic, ka toreiz arī zivju bijis vairāk un tās neesot bijušas tik cimperlīgas. Droši vien paši makšķernieki zvīņainajām jau gēnu līmenī ielikuši devu uzmanības un piesardzības pret ierastiem un ikdienā manītiem mānekļiem – vizuļiem, vobleriem, žibuļiem un mormiškām. Tādēļ, lai gūtu baudījumu, jūtot auklas galā spēcīgāku zemūdens pretinieku un pēc iespējas biežāk, Aivars pats nolēma izgatavot dažādu veidu mānekļus. Par paraugu kalpoja tradicionālās formas, taču prasmīgs amatnieks, kuram ir laiks un pacietība, visu var uzlabot un izgatavot pēc sava prāta.
Necopes dienās, kādu makšķernieka gadalaikos ir daudz, jāpieliek krietna doza izdomas un uzcītības, kā tomēr zivi pielabināt uz ķeršanos. Tad – jo smalkāka mormiška, jo lielākas iespējas, ka apmānīsiet kādu spuraino. Aivars no tievām stieplītēm tina trijnieciņus un banāniņus, mainīja to izmērus, smaguma centrus, lielu uzmanību pievērsa to krāsai un lakojumam. Vislabāk, ja izdevās panākt visu komponentu tādu sakritību, ka mormiška atgādināja zivju iecienītāko sīkbūtņu formu, krāsu un kustības. Meistaram augstākais savas prasmes rādītājs esot noķert zivi uz māneklīša bez ēsmas. Tad gandarījums sevišķi liels.
Vertikālos žibuļus Aivars gatavo no dažādiem metāliem – sudraba, melhiora, vara, kapara, pat alumīnija. Pēdējā laikā igauņu makšķernieki atklājuši, ka Peipusā lielākus asarus un vairāk var noķert uz trejšķautņu bļitkas. Meistars tagad pats taisa ko līdzīgu, tikai viņa žibuļi ir mazāka izmēra, labāk nostrādāti un noslīpēti. Piekārti pie sīka griezulīša, tie kustībā rotē ap savu asi un pievilina plēsīgās zivis aktīvāk nekā planējošās bļitkas. Bet varbūt sava nozīme esot tam, ka šie mānekļi ir salīdzinošs jaunums un zivis pret to vēl nav izstrādājušas aizdomu sistēmu. Šādus žibuļus Aivars izmēģinājis arī vaļējā ūdenī Gaujā vasarā no piestātnes, vērojot bļitkas spēli, viņam izdevies noķert trīskilogramīgu taimiņu un vēl lielāku salati.
Paša rokām varot izgatavot gandrīz visu copei nepieciešamo inventāru. Lielajos Pērnavas līča vai Peipusa ledus plašumos Aivaram labi noder ar savām rokām taisītās somu ragavas finkas. No plastikāta benzīna kannas sameistarotā ziemas kaste ir izturīga, viegla un ietilpīga, kalpo jau daudzus gadus. Bet āķus, it sevišķi mazākos un tievākos, kādi nepieciešami smalkajiem trijnieciņiem un mormiškām, mājas apstākļos uztaisīt esot pārāk sarežģīti. Kādreiz varējis iegādāties Maskavas adatu rūpnīcā ražotos āķīšus, tie bijuši izturīgi un pakļāvīgi lodēšanai, karsēšanai un atlaidināšanai. Tagadējie slavenu ārvalstu zīmolu darinājumi pēc termiskas apstrādes kļūstot vai nu pārāk mīksti un mēdzot atliekties, vai, gluži otrādi – cieti, trausli un lūstot. Abos gadījumos tas parasti beidzas ar lielākas zivs zaudēšanu, un tas nu mūsu lietā galīgi neder. Aivars ir uz meklējumu ceļa, mēģina āķus mormiškās iestiprināt citādā veidā. Galva un rokas praktiķim ir savā vietā, un tas viņam, kā viss pārējais, izdosies.
