Paša izliktie melu tīkli 0
Nacionālajā teātrī pirmizrādi piedzīvojusi poļu rakstnieka Jaroslava Ivaškeviča luga “Ideāls zaglis” – darbs, kurā jūtama autora savdabīgā domāšana un rakstības veids.
Virspusē – intriga par nozagtām mīlestības vēstulēm un pārspriedumi par to, kas ir zagšana. Lugas zemslānī – mēģinājumi noskaidrot, kas ir mīlestība, patiesība, kāpēc cilvēks tik viegli iekrīt paša izliktajos melu tīklos.
Lugā mīlestības vēstuļu zaglis piedāvā kādu neparastu, ne šīs zemes mīlestību. Viņš mudina atteikties no melīgās ikdienas un doties kādos nezināmos, ideālos tālumos.
Iestudējuma režisore Indra Roga atteikusies no autora dotā lugas žanra – komēdijas – un piedāvā savu – “skrējiens pēc laimes”. Šis “skrējiens” kļuvis par sava veida klupšanas akmeni režisorei un aktieriem. Skrienot cilvēks galvenokārt ir fiziski noslogots. Viņam nav laika un spēka apjaust, vai tā patiešām ir laime, pēc kuras viņš tā dzenas. Lugā Zaglis Larisai saka: “Es ienesu jūsu dzīvē zināmu filozofisku satraukumu.” Iestudējums piedāvā nevis filozofisku, bet gan fizisku satraukumu.
Inga Misāne Larisas lo mā demonstrē savu priekš statu par samaitātas sievietes uzvedību, pozām, in tonācijām. Aktrise it kā uzlikusi biezu, brīžiem deformētu masku, aiz kuras nav iespējams nojaust tēla patieso būtību. Arī pārējās darbojošās personas veido savdabīgu masku spēli. Normunda Laizāna baņķieris Stefans ir aprobežots vientiesis, kurš iemīlējies sevī, nevis Larisā; Ģirta Liuzinika Virsleitnants uzlicis tukša, ciniska un augstprātīga cilvēka masku. Vienīgais patiesais cilvēks šajā masku spēlē ir Mārtiņa Egliena Zaglis. Aktieris mēģina iedziļināties un izprast šo cilvēku. Mārtiņa Egliena Zaglis ir noslēpums, ilgas pēc patiesības, kas uz brīdi ielaužas melīgajā pasaulē. Nespēdams šo pasauli pārveidot, padarīt patiesāku, Zaglis pazūd.
Jaroslava Ivaškeviča luga no skatītāja prasa nemitīgu garīgu piepūli. Tā neizraisa skaļus smieklus, bet rosina pārdomas par eksistenciāliem jautājumiem. Iestudējums diemžēl šādas pārdomas nerosina.
