Māris Antonevičs: Pārvērtētā Kremļa opozicionāru ietekme 12
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kurš vēl atceras, cik vienoti un augstprātīgi dažādu iekrāsu Kremļa opozicionāri, dēvēti arī par “labajiem krieviem”, metās kaunināt un pamācīt Latviju, kad te tika lemts par apraides atļauju telekanālam “Doždj” (“TV Rain”)? Viens no Alekseja Navaļnija komandas biedriem tolaik pat brīdināja, ka Latvijai savus lēmumus nāksies pārskatīt un, “ja paši nesaprotat, tad vecākie biedri jums paskaidros”. Bija arī daudz vietējo balsu, kas satraucās, ka nu Latvijas tēls pamatīgi cietīšot, acīmredzot ar pārliecību, ka “labo krievu” vēstījumi sasniegs daudz dzirdīgu ausu Rietumos un tur tiem būs lielāks svars nekā Latvijas argumentiem.
Lai gan nevarētu teikt, ka kopš tā laika būtu aiztecējis daudz ūdeņu, “Doždj” skandāls vairs nevienu īpaši neinteresē, toties nu arvien vairāk var pārliecināties, ka Kremļa opozicionāri spēj būt vienoti tikai tad, kad parādās kāds ārējs kairinājums, kā Latvijas NEPLP lēmums vai Eiropas valstu lēmums neizsniegt Krievijas pilsoņiem tūristu vīzas. Citos apstākļos viņi paši ir gatavi viens otram pārgrauzt rīkli.
Par Kremļa opozīcijas zvaigžņu stundu vajadzēja kļūt “Oskara” ceremonijai, kurā kā labākā dokumentālā filma balvu saņēma kanādiešu režisora Daniela Roera darbs “Navaļnijs”. Vismaz no Rietumu (šajā gadījumā “Oskara” žūrijas) puses bija izdarīts viss, lai tas tā būtu. Savā ziņā šim mērķim šoreiz pat tika upurētas Ukrainas ciešanas, par ko daudzi ukraiņi šobrīd jūtas aizvainoti. “Navaļnijs” kā labākā dokumentālā filma nepārprotami bija politiska izvēle, kamēr starp kandidātēm bija arī dāņu režisora Saimona Lerenga Vilmonta dokumentālā filma “Māja no šķembām” par ukraiņu bērnu likteni kara laikā. Tāpat ceremonijas rīkotāji atteica iespēju teikt uzrunu Ukrainas prezidentam Volodimiram Zelenskim, ar iebildi, ka nevēlas pasākumu… politizēt. Faktiski vienīgais, kas šajā pasākumā īsi pieminēja Ukrainu, bija filmas “Navaļnijs” režisors. Lai nu tā būtu, tomēr neilgi pirms šī notikuma Kremļa opozicionāri jau bija paguvuši viens otru atmaskot, izlamāt un sadalīties vairākās nometnēs.
“Visa Lubjanka sasēdusies parterī, lasa Volkova, Venediktova, Porhomenko ierakstus, pasviež savu info, noplūdes, nozagtas vēstules. Tā tik turpināt, liberāļi! Karš, Kijivu atkal bomardē, naktī astoņi cilvēki gājuši bojā, Putins iet uzbrukumā… Liberāļu atbilde – apmētāt vienam otru ar mēsliem,” tā savstarpējās attiecības “labo krievu” vidū raksturojusi izdevuma “The New Times” redaktore Jevgeņija Aļbaca. Savukārt Igaunijā dzīvojošais krievu žurnālists Artēmijs Troickis tviterī ierakstījis: “Neko, izņemot nogurdinošu nicinājumu, šī mūžīgā kasīšanās nevar izsaukt. Cik labi, ka es neesmu ne ar vienu kopā.”
Diez vai vērts detalizēti stāstīt visu, kas tur pēdējās nedēļās noticis, bet īsumā – Navaļnija komanda sagatavojusi atmaskojošu pētījumu par radio “Eho Moskvi” vadītāja Alekseja Venediktova ciešajām saitēm (arī finansiāli) ar Maskavas mēru Sergeju Sobjaņinu. Savukārt Vendiktovs kā atbildi publiskojis Navaļnija līdzgaitnieka Leonīda Volkova (un vēl dažu citu opozīcijas pārstāvju) parakstītu vēstuli Eiropas Komisijai ar aicinājumu atcelt sankcijas krievu oligarhiem Mihailam Fridmanam un Pjotram Avenam. Volkovs jau atzinis, ka tā bijusi kļūda, un atkāpies no organizācijas “Korupcijas apkarošanas fonds” vadības. Protams, tas viss noticis un joprojām notiek skarbu paziņojumu un apvainojumu pavadībā.
“Eho Moskvi” ilgus gadus bijusi tāda kā opozīcijas ligzdiņa, un tās vadītājam vienmēr paticis sevi pasniegt kā ļoti nozīmīgu personu. Turklāt ne vien Krievijā! Piemēram, savulaik viņš lielījies ar to, ka ir labās attiecībās, bijušo Rīgas mēru Nilu Ušakovu, personīgi pazīst Latvijas ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču, bet Latvijas vēstnieku Krievijā Māri Riekstiņu vispār sauc par “pudeles brāli”. “Doždj” skandāla laikā Venediktovs deva mājienus, ka viņš visu nokārtos caur saviem “kanāliem”, kas, protams, bija tīrākais blefs.
Taču tas labi parāda ne vien Venediktova, bet arī visas Kremļa opozīcijas vēlmi uzdot sevi par kaut ko daudz nozīmīgāku un ietekmīgāku, nekā tas patiesībā ir. Citos apstākļos to varētu uzskatīt vienkārši par politisko cīņu, taču tā parasti notiek par varu. Šajā gadījumā tādas nav un nav arī skaidrs, kur varētu rasties. Vairāk nekā gadu ilgstošais karš Ukrainā un tas, ka Krievijas sabiedrībā nav manāmas nekādas būtiskas pretošanās pazīmes, liecina, ka opozīcijas ietekme izrādījusies ļoti vāja. Tas nav pārmetums, drīzāk fakta konstatācija, bet caur to arī jāvērtē visas aktivitātes un vēstījumi, kas nāk no šīs vides, it īpaši, ja tas notiek pamācību formā.
