Olafs Zvejnieks par termināļa būvi Latvijā: “Tas ir kā zilonis istabā, ar kuru jārēķinās, bet visi izliekas neredzam” 41
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tā kā pirms dažām dienām ir saņemta ziņa par to, ka pabeigta Paldisku sašķidrinātās gāzes termināļa piestātnes būve, tad ir īstais brīdis atgriezties arī pie Latvijas attieksmes pret šādiem termināļiem un perspektīvas, ka tāds varētu atrasties Skultē vai cituviet.
Jaunuzbūvētā Paldisku piestātne gan vēl stāvēs tukša un neizmantota, ticamāk, vismaz vairākus mēnešus vai pusgadu, jo tā arī nav atrasts regazifikācijas kuģis, kurš varētu strādāt tajā. Ņemot vērā, ka šādi kuģi ir jāpārbūvē darbam Baltijas jūras ziemas apstākļos, un to, ka iepriekš plānotajam sašķidrinātās gāzes uzglabāšanas un regazifikācijas kuģim, kas tagad darbosies Inko terminālī Somijā, šī pārbūve prasīja pusgadu, tad jādomā, ka labākajā gadījumā Paldisku terminālis varētu sākt darboties 2023. gada vasarā.
Tomēr rekorda termiņos paveiktā Igaunijas termināļa piestātnes būve, kā arī pēc mēneša paredzētā termināļa pabeigšana Somijā vēlreiz izgaismo daudzos neatbildētos jautājumus par Latvijas attieksmi pret šāda termināļa būvi Latvijā. Tas ir kā zilonis istabā, ar kuru jārēķinās, bet visi izliekas neredzam un negrib par to runāt.
Neatbildēti jautājumi Latvijas attieksmē pret gāzes termināļa celtniecību ir trīs – pirmkārt, vai Latvijai sašķidrinātās gāzes terminālis tiešām ir vajadzīgs, otrkārt, kādas jaudas terminālis vajadzīgs un, treškārt, kam tas būtu jābūvē. Ar pirmo jautājumu it kā būtu vienkārši – valsts oficiāli, Ministru prezidenta līmenī, ir paudusi, ka Latvijai šāds terminālis vajadzīgs.
Problēma tikai tā, ka dažas nedēļas vēlāk galvenais gāzes patērētājs valstī – “Latvenergo” – noslēdza līgumu ar Klaipēdas sašķidrinātās gāzes termināli par to, ka tam garantēta sešu teravatstundu gāzes pārkraušana caur šo termināli turpmāko desmit gadu laikā. Tā kā “Latvenergo” ir valstij pilnībā piederošs uzņēmums, tad līgums ar Klaipēdu liek jautāt, vai valsts tiešām vēlas Skultes termināļa uzbūvēšanu?
“Latvenergo” līgums ar Klaipēdas termināli, Paldisku un Inko termināļu pabeigšana aktualizējusi arī otru jautājumu – kādas jaudas terminālis nepieciešams? Latvijas līdz šim patērētais gāzes apjoms ir bijuši 12 teravati, taču visā Latvijā noris apkures iekārtu maiņa, tiek būvēti vēja un saules parki un var pamatoti cerēt, ka ap 2024. gada vidu, kad varētu būt pabeigts Skultes terminālis, gāzes patēriņš vairs nepārsniegs 10 teravatus, bet nākotnē samazināsies vēl vairāk.
Iecerētā Skultes termināļa darbība ir ekonomiski rentabla, ja tiek pārkrauti vismaz 10 teravati gāzes gadā. Taču, ja “Latvenergo” gatavojas sešus teravatus gāzes pārskatāmā nākotnē importēt caur Klaipēdu, tad 10 teravatu jauda Skultē Latvijai nav vajadzīga. Nav arī skaidrs, vai šie atlikušie teravati būs pārdodami kādam citam, jo Paldiskos un Inko jau ar pilnu sparu strādās citi termināļi.
Arī apgalvojumi, ka Skultes termināļa ekspluatācija būšot lētāka, tādēļ visi centīšoties pārkraut gāzi tieši tur, pagaidām nav guvuši argumentētu apstiprinājumu. Visi šie aprēķini negaidītā kārtā dod cerību nacionālo interešu objekta statusu nesaņēmušajam Kundziņsalas sašķidrinātās gāzes terminālim – tas ir krietni mazāks, krietni lētāks, krietni gatavāks, turklāt atrodas Rīgā – gāzi no turienes varētu pa jau esošajiem vai paplašināmiem cauruļvadiem novadīt tieši lielajiem patērētājiem – “Latvenergo” TEC-1 un TEC-2, apejot Inčukalna pazemes glabātavu.
Un te jāatceras, ka nacionālo interešu statusu šis objekts nesaņēma nevis ekonomisku, bet gan drošības apsvērumu dēļ. Lasi – Latvijas valdībai ne pārāk patīk termināļa īpašnieks “Millenium Energy Partners LLC”, kura patiesais labuma guvējs ir ASV dzīvojošais Laša Šanidze. Var noprast, ka aizdomas raisa arī viņa kontakti Krievijā. Taču, iespējams, šīs drošības bažas ir vienā vai otrā veidā risināmas.
Visbeidzot, politiskajās aprindās arvien skaļāk ieskanas balsis par to, ka šāds terminālis būtu jābūvē valstij pašai – proti, valstij piederošajiem uzņēmumiem. Piemēram, “Latvenergo”, “Conexus Baltic Grid” vai abiem kopā. Loģika te skaidra – būtībā runa ir par jaunas, nelielas ostas uzbūvēšanu Skultē.
Bet ostas ir infrastruktūras objekti, kurus valstis parasti būvē pašas un cenšas paturēt savā kontrolē. Vienlaikus tiek atzīts, ka valsts vai valsts uzņēmumi nepretendē uz šīs ostas vai piestātnes operatīvo vadību – to konkursa kārtībā varētu iznomāt kādam no privātajiem operatoriem. Ja Skultes terminālis piederētu valstij, tas arī krasi palielinātu valsts uzņēmumu vēlmi to izmantot, iespējams, pat atsakoties no Klaipēdas pakalpojumiem.
Skultes termināļa nākotni noteiks atbildes uz šiem jautājumiem, ar tām vajadzētu nākt klajā jau tuvākajā laikā, jo Skultes termināļa attīstītāji gatavojas iesniegt projekta īstenošanas grafiku un meklē stratēģiskos investorus.
