Jāmācās kaulēties 13
Raugoties no darba ņēmēju pozīcijām, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētājs Egils Baldzēns tomēr atzīst, ka arī darba devējiem nav viegli izlemt, cik lielu algu piedāvāt par konkrēto amatu. “Kamēr darbinieks un darba devējs viens otru nav iepazinuši, ir grūti izvērtēt, cik lielu atalgojumu darbinieks būtu pelnījis. Jo algu jau ietekmē ne tikai darbinieka amats, bet arī padarītā darba kvalitāte. Sākumā to ir ļoti grūti noteikt. Šis ir jautājums, par kuru jāvienojas darbiniekam un darba devējam. Abām pusēm tā ir zināma iespēja pakaulēties.”
Kaulēšanās procesā priekšrocības vairumā gadījumu ir darba devējam, kas parasti sagaida, cik paprasīs potenciālais darbinieks, un tad nosauc savu piedāvājumu. “Ja darbinieks paprasa mazāk, nekā darba devējs būtu gatavs maksāt, protams, ka darba devējs pieņems šādu piedāvājumu un vienosies par attiecīgo summu,” secina Marina Pavlova.
Šāda kārtība nav izdevīga tiem darba ņēmējiem, kas pārāk pieticīgi vērtē savas prasmes un kautrējas paprasīt lielāku algu. It sevišķi sievietes nereti prasa mazāk par savu “tirgus vērtību”, bet vīriešiem mēdz būt pārspīlētas ambīcijas, kas dažkārt atmaksājas, jo vairāk naudas iedod tam, kurš prasa, nevis kautrīgi klusē. Savulaik toreizējā “Hansabankas” vadītāja Ingrīda Blūma šī raksta autoram stāstīja par tendenci, ko bija ievērojusi, pieņemot darbā cilvēkus: sievietes nāca ar daudz mazākām prasībām un ambīcijām arī algas ziņā. “Vīriešu ambīcijas ir ārkārtīgi lielas,” teica Blūma, jo daži pretendenti prasīja algu, kas pārsniedza pat bankas prezidentes darba samaksu. Blūma atcerējās konkrētu gadījumu: “Visas sievietes prasīja algu, kas nepārsniedza 800–900 latu, savukārt vīriešiem zemākā robeža bija 1500 latu, un tad vēl teica: “Nu jā, bet par tādu algu jau es strādāt negribētu.” Protams, ka mēs pieņēmām sievieti, kas ļoti labi dara savu darbu.”
Noslēpt kļūst grūtāk
Elīna Egle gan nepiekrīt, ka atalgojuma noklusēšana sludinājumos ir izdevīga tikai darba devējiem. “Tagadējā sistēma ir izdevīga abām pusēm, jo liela daļa darbinieku savu atalgojumu uzskata par privātu informāciju, par ko nevēlas runāt atklāti.” Latvijas Personāla vadīšanas asociācijas valdes priekšsēdētāja Eva Selga zina stāstīt, ka nereti ir arī tā, ka darbiniekiem, kas strādā kādā ļoti pieprasītā specialitātē, tiek pārmaksāts, tādēļ darba devējs nevēlas publiski izpaust šo informāciju. Selga norāda, ka atsevišķi darba devēji jau tagad savos sludinājumos atklāti norāda informāciju par gaidāmo atalgojumu. Piemēram, “ABLV” bankas mājaslapā lasāms, ka Riska analīzes nodaļas vadītāja vietniekam tiek piedāvāta alga, sākot no 39 000 eiro gadā (pirms nodokļiem), savukārt privātbaņķiera asistents varēs pretendēt uz 16 900 eiro gadā.
Lielākās organizācijās parasti ir ieviesta vienota alagojuma sistēma, kas skaidri nosaka kritērijus, saskaņā ar kuriem tiek maksātas algas noteiktām amatu grupām. Mūsdienās ir pieejami arī dažādi algu pētījumi, tādēļ darbinieki ir arvien labāk informēti par atalgojuma līmeni savā nozarē. Rīgas Ekonomikas augstskolas pasniedzēja Pavlova spriež, ka arī tādu darba sludinājumu, kuros nosaukta gaidāmā alga, kļūst arvien vairāk. “Tas tiek darīts, lai amata pretendentu ekspektācijas būtu atbilstošas darba devēja iespējām, jo tādējādi tiek atsijāti kandidāti, kas gribētu prasīt ievērojami lielāku algu.”
Plašāka informācija par algu līmeni ir valsts sektorā, jo likums nosaka, ka valsts amatpersonām ir jāiesniedz ienākumu deklarācija, kurā redzams arī viņu algas lielums. Pēc tam šī informācija ir publiski pieejama VID mājaslapā internetā. Tāpat arī valsts pārvaldes iestādēm likumā ir noteikta prasība savā mājaslapā publicēt informāciju par atalgojumu, kas izmaksāts darbiniekiem. Šāda kārtība ieviesta ar domu, lai nodokļu maksātāji varētu uzzināt, kā tiek izlietota viņu nauda.
