Skaļi runāt nav pieņemts: Kā paprasīt lielāku algu 13
Atalgojuma jautājums ir viens no tiem, par ko Latvijas sabiedrībā nav pieņemts skaļi runāt, un arī darba sludinājumos parasti netiek minēts, cik varētu saņemt pretendents uz konkrēto vakanci. Ierosinājumi vismaz valsts sektorā padarīt atalgojuma sistēmu caurskatāmāku pagaidām nav guvuši īpašu atsaucību.
Piedāvājam konkurētspējīgu atalgojumu: aiz šīs darba sludinājumos iekļautās standarta frāzes, tāpat kā aiz “izaugsmes iespējām”, nereti slēpjas visplašākā diapazona piedāvājums, sākot no minimālās algas līdz pat daudzos tūkstošos mērāmam atalgojumam. Tādēļ darba ņēmējam, ierodoties uz pārrunām, parasti nākas nodarboties ar minēšanu, cerot nobalansēt uz zelta vidusceļa starp “paprasīšu pārāk daudz” un “paprasīšu pārāk maz”.
Daudzās valstīs darba sludinājumos ir skaidri norādīts par attiecīgo darbu piedāvātais atalgojums, vismaz robežās “no/līdz”, bet Latvijā šāda prakse nav pārāk izplatīta. “Tas ir mūsu kultūras un mentalitātes jautājums. Latvijas sabiedrībā par naudu nav pieņemts skaļi runāt,” stāsta Rīgas Ekonomikas augstskolas pasniedzēja Marina Pavlova, kas pētījusi atalgojuma jautājumus. “Uzņēmumi šo jauttājumu bieži vien definē kā konfidenciālu un aizliedz saviem darbiniekiem stāstīt par atalgojumu: ne tikai uz āru, bet pat uzņēmuma iekšienē. Alga ir viens no tiem jautājumiem, par ko arī paši cilvēki runā nelabprāt, piemēram, pie mums nav pieņemts draugu vidū pārrunāt, cik lielu algu saņemam.”
Darba ņēmēji tiek maldināti
Kā norāda personāla atlases uzņēmuma “CV–Online Latvia” mārketinga un komunikācijas vadītāja Krista Roziņa, visbiežāk darbinieku atalgojums tiek slēpts, lai konkurenti par to neuzzinātu un nevarētu pārvilināt kvalificētus speciālistus, kā arī lai to neredzētu citi uzņēmuma darbinieki, ja viņi šobrīd saņem zemāku atalgojumu. “Iespējams, atalgojumu nenorāda arī tāpēc, ka darba devējs apzinās, ka tas nav konkurētspējīgs, un baidās saņemt mazāku pieteikumu skaitu. Šādi mēdz rīkoties arī tad, ja uzņēmums visu algu nemaksā oficiāli jeb piedāvā darbiniekam “aplokšņu algu”. Tāpat arī, ja darba devējam nav zināšanu par attiecīgās pozīcijas atalgojumu darba tirgū, tad šādā veidā tiek veikta darba tirgus izpēte, rezultātā izvēloties atbilstošāko kandidātu ar zemāko atalgojuma prasību.”
Protams, darba ņēmēju intereses ir tieši pretējas. “Nereti darba ņēmēji sagaida atalgojuma norādīšanu jau darba sludinājumā, ne tikai tā atklāšanu intervijas laikā vai pēdējā atlases kārtā,” vēsta Roziņa. Saeimas deputāts Ints Dālderis (“Vienotība”), kurš rosinājis publiskot atalgojumu vismaz valsts sektorā, ir pārliecināts, ka algu slēpšana ir ļoti nepareiza prakse. “Tādā veidā cilvēki bieži vien tiek maldināti: viņi piesakās uz vakanci, iztur konkursu, bet beigās izrādās, ka solītā alga ir krietni zemāka par līmeni, ar kādu darbnieks bija rēķinājies.” Dālderis zina stāstīt, ka citās valstīs, piemēram, Lielbritānijā, darba sludinājumos parasti tiek norādītas vismaz robežas, kādās varētu būt gaidāmais atalgojums.
Uzņēmumu konsultante, kādreizējā Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore Elīna Egle spriež, ka piedāvātā atalgojuma norādīšana darba sludinājumā ir izdevīga lielā darbaspēka tirgū, kur tas palīdz atsijāt vēlamo speciālistu loku. “Latvijā mums ir cita situācija, jo piemērotu kandidātu nav tik daudz, tādēļ darba devējs bieži vien ir gatavs runāt ar visiem kandidātiem un vienoties par kompromisu.”
