Nezināmais liellops 0
“Lielveikalos tagad netrūkst zaļumu paciņās no Holandes, Zviedrijas vai Itālijas. Domā, ka tie ir veselīgi? Nekā! Pilni ar ķīmiju! Nesen iegāju lielveikalā un skatījos, ko varētu likt galdā, kam varētu uzticēties. Iznācu ar tukšu grozu.
Arī tirgū nevaram būt pārliecināti, ka produkcija ir vietējās izcelsmes, lai gan pārdevējs tā apgalvo. Valsts to īsti nekontrolē, kā to dara citās zemēs.
Aizeju uz tirgu un vaicāju: kas tā par gaļu? Liellops, kundze pieklājīgi atbild. Kas par šķirni, vaicāju tālāk. Pārdevēja nesaprot. Cik ilgi gaļa noturēta, kad lopiņš kauts, no kuras daļas ir šis gabals? Viņa neko nezina, rausta plecus. Tāpēc jāizglīto zemnieki, jāmāca, kā izaudzēt labu cūku vai liellopu. Cūku šķirnes, kas Latvijā ir pārsvarā, aug ātri, pēc pieciem mēnešiem jau var kaut. Taču cūkai jābriest vismaz gadu, iekams gaļai rodas īstā garša. Līdzīgi ar ātrajām vistām – 35 dienas, un jau liek galdā,” iekarst Rītiņš.
Lai pretotos fast food (ātrajai ēdināšanai), Mārtiņš Rītiņš savulaik Latvijā aktualizēja slow food jeb lēnās ēšanas kustību. Tā cildina vietējo, sezonālo, tradicionālo produktu. Slow food sistēmā viņš iesaistījās jau tad, kad strādāja Kanādā. Pavāri un zemnieki nodibināja organizāciju Knives & Forks (naži un dakšiņas), visi darbojās kopā.
“Tāpēc man patīk Straupes lauku labumu tirdziņš. Visu cieņu Straupes aktīvajām meitenēm Astrīdei Rozītei, Rudītei Vasilei un Baibai Smilgai, viņas viesojušās pie katra zemnieka, kurš brauc tirgoties, pārliecinājušās, ka šai precei var uzticēties. Mans sapnis ir šāds tirdziņš Rīgā, kur vienmēr var iegādāties tīru un labu produktu. Martā slow food aktīvisti atkal sapulcēsies, lai atsāktu kustināt šo ideju.”
Laimīgo vistu laiks
Pa logu redzams putnu aploks. Mārtiņam ir divi gaiļi, padsmit vistu un arī baloži.
“Vistu olas izdāļāju kaimiņiem un draugiem. Tā ir visskaistākā dāvana. Tas, kurš pagaršojis, citas vairs negrib. Es tās dēvēju par Faberžē olām, krievu juveliera vārdā, kurš taisīja greznās dārgakmeņu olas. Manas vistas saņem izcilu barību. Dodu biezpienu, bioloģiskos graudus, rupjmaizi izmērcēju kefīrā, sakapāju zaļumus un dārzeņus.
Man ir arī bites, šim medum patiesi ir izcila garša. Bišu būšanā man daudz palīdz Maruta. Bitītes ir neparasti kukaiņi. Kad strādnieki lēja pamatus siltumnīcai, izdomāja stropu pabīdīt nedaudz malā, pārcelt kādus piecus metrus tālāk. Taču bites lidoja atpakaļ uz veco vietu, nekādi nerimās. Aizvedām trīs kilometrus tālāk, lai ganās pļavā, tikai tad norimās.”
