Ingvera vilnī 0
Vasarā puķu podus izliek dārzā, bet pirms ziemas tie jāienes mājā. Agrāk tie bija visur – guļamistabā, viesistabā, virtuvē un pat tualetē, tāpēc Mārtiņš izdomāja uzbūvēt ziemas dārzu.
Stiklotā būve, kur ir gana vietas varenajiem zaļumiem, ir kā oāze dvēselei un prieks acīm. Mārtiņš rāda prāvo ingveru, kas izstiepies gandrīz līdz stiklotās būves griestiem un ir citas šķirnes ingvers nekā tas, kura sakni pērkam veikalā. Garša gan līdzīga, tikpat asa – un cik skaisti tas zied!
“Reiz atveru durvis uz ziemas dārzu, un mani apņem burvīgs smaržas vilnis. Izrādās, ingvers uzziedējis. Ļoti spēcīgs aromāts. Pašlaik noziedējis. Re, ievācām sēklas,” viņš pastiepj trauku ar sārtiem knibuļiem.
Arī pašaudzētā citrona aromāts ir daudz spēcīgāks nekā veikala auglim. “Lielveikalā visbiežāk var nopirkt otrās šķiras citronus. Taču pastāv ne tikai pirmās, bet arī A un B šķiras citroni. Tieši tādi ir manējie, augstākā kvalitāte. Kas var būt labāks par džinu ar toniku un pašaudzētu citronu!” garšīgi smejas Rītiņš.
Turpat aug vasabi, japāņu mārrutks, ko pazīstam kā suši piedevu. Taču, lai nobriestu stiprā sakne, jāpaiet četriem vai pieciem gadiem. Vasabi patīk tekošs ūdens līdzīgi kā avotkresei. Arī to Mārtiņš audzē vasarā siltumnīcā.
Interesants augs ir juzu (yuzu), ko mēdz dēvēt par japāņu citronu. Augļi ir iecienīti japāņu virtuvē, garša vienlaikus kā greipfrūtam un apelsīnam. Vincentā juzu pasniedz gan ar tunzivi, gan garnelēm, tiek gatavota juzu vinegretmērce.
No Japānas Rītiņš atvedis arī šiso sēklas (shiso). Latvijā šo augu nereti dēvē par perillu. Japāņi šiso ceļ debesīs tāpat kā latvieši dilles. Lapiņu stiprais aromāts atgādina koriandru, kanēli un citronu, turklāt ir laba pēcgarša. Iestādot vienu dēstu, pietiek visai vasarai – noplūc augšējās lapas, bet augs turpina kuplot.
Lūk, mandarīns ar visiem auglīšiem, tas ražo jau 12 gadu. Bet tas tur – granātkoks. “Lielāks nekā Rīgas botāniskajā dārzā!” lepojas Mārtiņš.
Ar lukturīti dārzā
“Es audzēju to, ko nekur nevar nopirkt. Piemēram, audzējot gurķus, mani interesē tikai gurķa zieds, ar to rotāju ēdienu. Zemnieks tā negrib audzēt, saka – vairāk nopelnu, kad gurķītis paaudzies.
Līdzīgi izmantoju īpašas šķirnes cukīni ziedus. Tiem ir burvīga forma. Var pildīt ar krabja gaļu vai kazas sieru, bet es lieku arī tāpat uz šķīvja – īsts skaistums. Vienu gadu no septiņiem stādiem ieguvu 650 ziedu! Es to zinu, jo visu pierakstu kalendārā.
Ziedi jālasa naktī, kad tie aizvērušies, lai ir pareizais stingrums. Atnāku no darba jau tumsiņā, uzlieku pieres lukturi un eju pēc ziediem. Reiz kaimiņš gandrīz izsauca policiju, jo domāja, ka manā dārzā ielavījies zaglis,” stāsta Mārtiņš.
Šefpavārs audzē daudz dažādu garšaugu un salātu, taču tos noplūc pavisam mazus, jo “man nevajag lielas lapas”. Vasarā ik rītu viņš izstaigā dārzu un saplūc ziediņus – kreses, atraitnītes, leduspuķes, hostas, gurķumētras, rožu lapas. To visu ved uz restorānu. Prasmīgs dārznieks ir arī Vincenta pavārs Aleksandrs Nasikailovs. Tad nu abi ar Mārtiņu konkurē, kam smukāk un labāk izaudzis.
Arī citu zemju dižākie šefi aizraujoties ar dārzkopību. Slavenajam Kopenhāgenas restorānam Amass ir sava siltumnīca un dārzs. Pavārs aiziet un saplūc tieši to, kas vajadzīgs konkrētā klienta pasūtījumam.
Dānijas visslavenākais restorāns Noma, kas piecreiz ticis pasaules virtuvju pjedestālā, šefpavāra Renē Redžepi vadībā īsteno līdzīgu ideju. Februāra beigās pēc 12 gadu darba restorāns aizvērts, lai pārceltos ārpus pilsētas un veidotu jaunu kopā ar dārzu. Lai dārzs atspoguļotu restorāna dvēseli.
