Ciemos Mārtiņa Rītiņa veselīgo augu dārzā: Audzēju to, ko nekur nevar nopirkt 0
Mārtiņš Rītiņš ir personība, ar kuru nav īpaši jāiepazīstina. Augstas raudzes šefpavārs. Veselīga un izcili pasniegta ēdiena meistars. Un vēl viņam ir zaļie īkšķīši! Lai par to uzzinātu vairāk, ielūkojāmies Rītiņa augu valstībā. Runājām par to, kā ēst un dzīvot zaļāk.
Patiesības labad jāpiebilst, ka Mārtiņa Rītiņa plašo augu valstību palīdz aprūpēt dārzniece Maruta Kaminska. Viņa ir klāt arī tajā rītā, kad viesojamies šefpavāra mājās, un ik pa brīdim piemet pa trāpīgam precizējumam.
Ieejot Mārtiņa ziemas dārzā, jūtos gluži kā iekritusi vasaras viducī – viss tik spirgts. Starp koši zaļajām lapām vīd citroni un mandarīni, kā krellītes rindojas kafijas koka auglīši. Telpas vidū košs triepiens – sarkans amariļļa zieds.
Dienvidāfrikas dārziņš
“Augu pasaule man tuva jau kopš bērnības. Dārzs bija mammas pirmā mīlestība, tad tēvs un tikai tad mēs, bērni. Taču caur dārzu viņa mīlēja mūs, četrus dēlus, jo visu audzēja mums, gatavoja un lika galdā,” stāsta Mārtiņš.
Baltezera mājā daudzi augi ir mammas lolojums. Dažus atveda līdzi no Anglijas, pārējo iekopa pēc atgriešanās Latvijā. Mamma jau aizsaulē, bet viņas audzētais joprojām zeļ un zied. Ja pie katra puķu poda pieliktu zīmīti ar izcelsmes vietu, būtu lasāmi gan Siliņu, gan Leimaņu, gan citu kaimiņu vārdi, arī dažādu slimnīcu, parku un botānisko dārzu nosaukumi.
Līdzīgi ir ar Mārtiņa lolojumiem. Ne viens vien zaļums atceļojis no tālām zemēm, saudzīgi ievīstīts mitrā drānā čemodānā. Protams, Mārtiņš atrod augus, kas garšā vai skatā papildina ēdienus.
Uz palodzes kaste ar uzrakstu Dienvidāfrikas dārziņš. Tajā iedēstītie augi janvārī atvesti no Keiptaunas nacionālā botāniskā dārza. Mārtiņš nokniebj sīciņu lapu un dod pagaršot – tīkams, eksotisks skābums. Viņš gan piemirsis auga nosaukumu, bet skaidri zina, ka tāds labums noderēs virtuvē.
Ne visus atvestos citzemju augus izdodas ieaudzēt, nereti tie ceļā neiztur. Līdzīgi notika ar dabisko maizes raugu. To Rītiņam uzdāvināja Tishbi vīna darītavas restorānā Izraēlā. Ieraugs bija glabāts un likts lietā 25 gadu garumā. Mārtiņš izdomāja Latvijā cept svēto maizi no Izraēlas. Taču tolaik notika Islandes vulkāna izvirdums, atpakaļceļš uz Latviju bija ļoti sarežģīts, dažādos pārlidojumos nācās pavadīt piecas dienas – un ieraugs neizdzīvoja. Vēlāk gan prasmīga maizes meistare to reanimēja.
