Satiksmes drošības padomei tikai rekomendējošs spēks 1
Nedēļa pagājusi kopš brīža, kad pēc SDP ārkārtas sēdes rakstīju: “Lēmuma protokola tīrraksts vēl tikai top.” Bet protokola, šķiet, nav joprojām. Vismaz publiski izplatīts tas noteikti nav. Vai turpinās hroniskā papļāpāšanas kaite?
Nav jau žēl (iespējams, ir pat labi), ja vēstures mēslainē aizpeld klasiskie blefa un demagoģijas kuģi, bez kuriem daži SDP locekļi atkal neiztika. Nu tas par dzērājšoferu veiksmīgo pāraudzināšanu, nesot zārku un klājot bēru galdu Brīvības bulvārī un piesārņojot TV ar asiņainiem klipiem, piemēram. Cik naivam (hiperpašpārliecinātam?) jābūt, lai apgalvotu, ka hronisku, kriminālu alkoholismu var ārstēt šādā veidā? Ar pierunāšanu, kuru lielākā daļa īsto adresātu turklāt nesadzird bez pārējām daudz svarīgākajām “pretdzērāju” kompleksa sastāvdaļām. Bez spēka paņēmieniem, pirmkārt. Bez policijas klātbūtnes, kuru nodrošināt mēs nevaram, jo “resursi nepietiekami”. Bez bargiem sodiem, no kuriem efektīvākais neapšaubāmi ir reāla brīvības atņemšana. Jo naudas sodu nomaksai šim mazpilsētas vai viensētas Pēterim nav un nebūs, parādus piedzīt nespēj nekādi tiesu izpildītāji, jo aprakstīts sen jau viss, izņemot pēdējo cauro dīvānu… Auto konfiskācija, kuru CSDD ierosināja? Nu ņemiet to lūzni, man pagalmā ir vēl četri tādi… Turklāt – “neies jau cauri” likumdošanas gaiteņiem tā konfiskācija. Juridiski pārāk sarežģīta tā ir. Jārīkojas vienkārši un skarbi: būrī jāliek šie varoņi. Bet arī to mēs nespējam. No likumprojekta, kurš ierosina konfiskāciju, administratīvais arests ir svītrots. Laikam jau atkal “nepietiekamu resursu” (šoreiz ieslodzījuma vietu) un sarežģītas izpildes dēļ.
Pašlaik sāku pētīt (iespējams, aprakstīšu sīkāk) kādu gadījumu “iz mūsu dzīves”. Zēns pamanījies par braukšanu dzērumā uzrauties veselas septiņas reizes. Un tikai pēc septītās mūsu humānā tiesa ir lēmusi viņu beidzot iespundēt. Kas par vainu? Cietumu nav? Tad varbūt vajag par “izglītojošām kampaņām” tērēto naudu kādu uzbūvēt?
Par tiem, kas skaidrā. Būtu ļoti patīkami vairs nedzirdēt amatpersonu dziesmiņu par “vidējā ātruma” pazemināšanas nepieciešamību. Paņemt LVC uzskaites punktu datus un (neatdalot no tiem kravas auto, neņemot vērā ne laika apstākļus, ne plūsmas blīvumu kontroles periodos), vicinot kā karogu šo pirmās klases aritmētiku, aicināt – dodiet miljonus, pirksim fotoradarus, slāpēsim visus līdz 84 km/h (kā tas izdevās TV “Aizliegtajā paņēmienā”) – ir problēmu kompleksa galēja vienkāršošana. Vai tad nevajadzētu vispirms noskaidrot, kā šis “briesmīgais vidējais 106” veidojas? Vai tad nav iespējams, ka absolūts vairākums brauc ar konkrētajos apstākļos gluži drošiem 100 km/h, bet tikai daži ar 150 – 180 un vēl daži ar 80? Vai tādā gadījumā nevajadzētu domāt par paņēmieniem, kā apcirst šīs “virsotnes”, aizbērt “bedres”, nečakarējot ar lielu naudu dabiskā pašpārvaldē izveidojušos plūsmu?
Tikko braucu krēsliņā no Cēsīm. Kā visi – tā ap 100. Vietām varbūt mazliet ātrāk. Vietām lēnāk. Visos 90 km viena patiešām bīstama epizode. Kāds “Ātrums nogalina” sabiedēts cilvēciņš stūrēja ar 82 km/h. Un aiz viņa dīdījās profesionālis prāvā furgonā ar uzrak- stu “Lateko”. Dīdījās, līdz beidzot neizturēja un pabrauca šamējam garām. Būtu jau labi, brauktu furgonam līdz arī mēs citi. Bet piesardzīgais apvainojās, sadusmojās, pielipa pie smagā 10 metru attālumā un nu sāka dīdīties pats. Tā abi radīja nu ļoti grūti apdzenamu duetu ar visai nervozu pavadošu kori, kurš izjuka tikai četrjoslu ceļā pirms Sēnītes. Vidējais ātrums po-smā 88 km/h. Droši? Radars līdzētu?
Labi. Lai paliek tukšās runas. Pacietīsim. Šķiet, labākais, par ko SDP sprieda un ko pazaudēt būtu ne tikai žēl, bet arī nākotnei liktenīgi – negadījumu analīzes uzlabošana un sakārtošana. Ja godīgi – mēs precīzi un konkrēti nezinām, kāpēc notiek avārijas. Un tādēļ, iespējams, plānojam cīņu ne ar tiem ienaidniekiem, kas bīstamākie. Policija savu iespēju un darbinieku prasmju robežās fiksē notikuma apstākļus. Kvalificēti eksperti uz notikumu vietām izbrauc izlases kārtībā un vēlu. CSDD apkopo vietu, laiku un tamlīdzīgus vispārējus datus. Tālāko ekspertīžu, izmeklēšanas un tiesu dati apkopoti un analizēti netiek. Vajadzīgs cits operatīvs, mūsdienīgs analīzes un izpētes “mehānisms”. Tieslietu eksperts Oskars Irbītis ar kolēģiem ir tādu uzskicējis. Izmaksas nav lielas. Katrā ziņā daudz mazākas, nekā tiek tērēts izglītojošām kampaņām, par tehniskajiem kontroles līdzekļiem pat nerunājot. Padome ieceri “principā atbalsta”. Bet – kas tālāk? Kas ieceri “bīdīs” un realizēs? Atbilstoši nolikumam satiksmes drošības padomes lēmumiem ir rekomendējošs raksturs. Kas šo rekomendāciju uzklausīs un balstīs, ja abu padomes vadītāju – ministru Matīsa un Kozlovska liktenis pašlaik ir miglā tīts? Policija turklāt iecerējusi savu – lētu un, piedodiet, apšaubāmas efektivitātes socioloģisku pētījumu. Satiksmes ministrijas uzraudzībā gan ir resursiem bagātā un štatu ziņā kā klints stabilā CSDD. Bet vai tā nebūs pārāk konservatīva, pārāk stipri iesprūdusi savās tradicionālajās “pretātruma” metodēs, lai sabiedrības un citu resoru speciālistu aktivitātes koordinētu un atbalstītu?
Ja būs? Bēdīga prognoze. Sanāksim drīz atkal padomē “ar rekomendējošu funkciju” gudri papļāpāt.
