“Galvenā problēma jau nav vārdā “Kijeva”, problēma ir vārdā “Krievzeme”, un tas nav tikai mans viedoklis vien.” Intervija ar tulkotāju Māru Poļakovu 35
Diāna Jance, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Drīzumā Latviešu valodas aģentūra (LVA) laidīs klajā Latvijā ārkārtīgi gaidītu darbu – “Ukraiņu īpašvārdu atveide latviešu valodā. Ieteikumi”, ko sastādījusi un izveidojusi daudzpusīgā tulkotāja Māra Poļakova kopā ar līdzautoru, redaktoru Artūru Hansonu.
Šos ieteikumus tagad, kara laikā, Māra Poļakova sauc par savu sirdsdarbu, turklāt viņa bija arī tā, kura šo vārdu iztrūkumu latviešu valodā uzsvēra īpaši, jau piektajā Krievijas brutālā iebrukuma dienā Ukrainā Valsts valodas centram uzrakstot aicinājumu latviskot Ukrainas pilsētu nosaukumus.
Ieteikumi ukraiņu īpašvārdu atveidei liekas viens no pēdējā gada visvairāk gaidītajiem latviešu valodas papildinājumiem…
M. Poļakova: Piekrītu, šādi ieteikumi liekas nākuši īstajā brīdī, un, taisnība, viss izklausās skaisti, bet Latviešu valodas aģentūrai nav tiesību reglamentēt ģeogrāfiskos nosaukumus, to dara Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija, Latviešu valodas aģentūra var tikai ieteikt. Principā mūsu galvenais darbs bija priekšvārdu un uzvārdu atveide, ar to nodarbojas aģentūra. Tomēr nolēmām pievienot arī ģeogrāfiskos nosaukumus, lai tas vienreiz būtu kārtīgi izdarīts.
Ģeogrāfiskie nosaukumi ietver visus apgabalu nosaukumus un to centrus, rajonu centrus, upes un citus ūdeņus, kalnus… Gluži ciemus – ne, tas nav iespējams. Tad seko vairāki simti visvairāk izplatīto personvārdu, kā arī vairāki simti izplatītāko uzvārdu. Vēl ievietojām sarakstu “100 izcilākie ukraiņi”, kas tapis pēc 2020. gada aptaujas. 2022. gadā šis saraksts ir mainījies, un esmu gatava to pārtaisīt.
Pēc kādiem principiem vadījāties atveidē?
Ir trīs profesora Endzelīna noformulētie principi, tie ir diezgan vienkārši: pēc iespējas precīzāk un pilnīgāk atspoguļot vārda izrunu oriģinālvalodā, rakstībā jāatveido latviešu alfabēta burti un pēc iespējas jāloka, jāietver latviešu valodas deklināciju sistēmā.
Tas ir teorētiskais pamats, tālāk sākas viss interesantākais, ja pirmais un otrais princips ir acīmredzamā pretrunā, atspoguļot latviešu burtiem oriģinālvalodas izrunu mēdz būt neiespējami, un rodas lielas diskusijas, kurš latviešu burts varētu būt tuvāks. Tomēr šie trīs principi joprojām ir visu citvalodu vārdu atveides pamatā latviešu valodā. Lielu darba daļu paveica redaktors un korektors Arturs Hansons, kura aizraušanās ir tieši citvalodu īpašvārdu atveides pētīšana un veidošana.
Kopš pagājušā gada Valsts valodas centrs iesaka lietot noteiktus, sarakstā iekļautus vietvārdus, kuri atveidoti no ukraiņu valodas. Vai šajā situācijā nebūtu vienkāršāk, ja centrs ieteiktu lietot jebkuru ukraiņu ģeogrāfisko vēsturisko nosaukumu?
Valsts valodas centra atzinumā bija piezīme tikai par vienu vēsturisku nosaukumu: viņi uzskatīja par nepieciešamu norādīt, ka nosaukums “Kijevas Krievzeme” jālieto tieši šādā formā… Neviens cits nosaukums netika pieminēts. Patiesībā, lai saprastu situāciju ar Kijevas Krievzemi, būtu jāsanāk kopā gan viduslaiku vēsturniekiem, gan valodniekiem un to visu derētu izrunāt.
Galvenā problēma jau nav vārdā “Kijeva”, problēma ir vārdā “Krievzeme”, un tas nav tikai mans viedoklis vien. Dzejnieki un tulkotāji Uldis Bērziņš un Knuts Skujenieks “Teikā par Igora karagaitu” lieto vārdu “Rusu zeme” un “rusi”. Priekšvārdā Uldis Bērziņš raksta “Senā Ruse” – viņi abi uzskatīja, ka nepieciešams šķirt jēdzienus “rusiči”/”russkije” un “Rus”/”Rossija”. Savukārt vārds “Krievzeme” nozīmē “krievu zeme”, vai ne? Saprotams, ka krievi tur nedzīvoja, vismaz vēsturiskajā kodolā, kura centrs ir Kijiva.
Dažos pētījumos jau parādīts indoeiropiešu valodu koks, kur pat latviešu un lietuviešu valodas izrādās atvasinātas no slāvu zara…
Arī es atceros lasījusi par tādu teoriju. Cerams, ka tā līdz ar PSRS sabrukumu ir veiksmīgi piemirsta. Jāņem vērā, ka līdz šim daudzās universitātēs slāvistika bija tikai rusistika, un to īpaši piebaroja Krievijas valsts, līdz ar to jebkas tika skatīts caur šādu perspektīvu. Šur tur šī attieksme mainās, universitātes sāk saprast, ka jāmācās un jāpēta arī ukraiņu un baltkrievu valoda, bet lielākoties visur joprojām ir rusisti.
Propaganda atrodas pavisam neticamās vietās…
Neticamās vietās un izpaužas negaidītā veidā.
Kad jūs pati apjautāt, ka latviešu valodā visi Ukrainas ģeogrāfiskie nosaukumi tiek atveidoti no krievu valodas? Vai tas bija jau pirms kara, 2014. gadā?
Nē, pirms 2014. gada arī es to nesapratu, jo pirms kara īpaši par Ukrainu nemaz neinteresējos…
Kā mēs visi…
Tieši tā, mēs visi bijām jauki pagriezušies ar seju pret Rietumiem vai kur nu kurais un iztēlojāmies, ka bijušo Padomju Savienību nokratīsim kā putekļus no kājām. Šo faktu ievēroju, skatoties ziņas 2014. gadā, bet tajā brīdī tas nelikās nekas drausmīgs, jo, runājot krieviski, arī ukraiņi paši lieto krieviskos nosaukumus. Ukrainiski runājot, viņi īpašvārdiem lieto ukraiņu formas.
Rakstot un runājot citās valodās, mēdz būt liels juceklis, un tas saglabājies vēl joprojām. Man liekas, ka zināmā mērā arī pati ukraiņu sabiedrība tikai ap 2014. gadu sāka apzināties pārkrievošanas mērogus, un sāka ar to cīnīties, turklāt šis process notiek joprojām. To, ka tā nav normāla dažādu nosaukumu koeksistence, sapratu tikai, kad vairāk sāku lasīt un aptvert ārprātīgo pārkrievošanu, kas Ukrainā ilgst vismaz 300 gadus.
Tā nav ne vēsturiska nejaušība, ne dabiska valodu koeksistence, tā ir apzināta ukraiņu valodas nīdēšanas politika un tās rezultāts. Tieši tādēļ tik ļoti sacēlu spuras, kad pagājušā gada februārī apjautu, ka krieviskos nosaukumus lietojam arī mēs, latvieši, tādējādi piedaloties ukraiņu valodas nīdēšanā.
Toreiz jūsu atklātā vēstule Valsts valodas centram izskrēja kā uguns!
Tā tam bija jābūt, jo tā bija kliedzoša netaisnība. Man nav īpaša gandarījuma, ka tas beidzot notiek, jo tam bija jānotiek jau daudz agrāk, patiesībā man drīzāk ir kauns, ka situācija bija tik ļoti aizlaista. Tas taču likās pilnīgi normāli – Ukrainas pilsētas saukt krieviskajos nosaukumos un ukraiņu personvārdiem lietot krieviskās formas. Man ir gandarījums par kaut ko citu – ziņu lasīšanas izmisumā šovasar kopā ar Artūru izdomājām, ka šajos atveides ieteikumos iekļausim arī Krimas ģeogrāfiskos nosaukumus un Krimas tatāru personvārdus.
Interesantā lieta ir tāda – 2016. gadā Ukrainā liela daļa Krimas ģeogrāfisko nosaukumu saskaņā ar tā sauktajiem dekomunizācijas likumiem ir mainīti. To pat nevar iedomāties, kāda bija šī vēsturiskā katastrofa – padomju laikā visi nosaukumi bija mainīti – un uz šaušalīgāko, ko vien var iedomāties: “Zavetļeņinska” (Ļeņina novēlējums – krievu val.), “Pervomaiska”, “Krasnoperekopska”, sagānīts viss iespējamais. Tagad ar likumu šīs apdzīvotās vietas tika pārdēvētas lielākoties Krimas tatāru vēsturiskajos nosaukumos un viens ir arī jidišā.
Tomēr – kamēr vien Krima ir okupēta, šis ir lēmums “de iure”, “de facto” šie nosaukumi netiek lietoti, un ir liels haoss saprast, kas ir uz ko attiecināms, kura “Iļjičeva” (no “Iļjičs”) būs “Kijanli” un kura būs “Karakuja” un līdzīgi. Tam visam kopā ar Artūru izurbāmies cauri, kaut arī neesam turciešu valodu zinātāji… Ļoti pietrūkst Pētera Brūvera un Ulda Bērziņa, kuri būtu varējuši palīdzēt. Atceros, kā, lai uzzinātu ciema nosaukumu pareizo izrunu, reiz veselu stundu klausījos video, kurā kāds vecs kungs runāja krimiešu valodā.
Tomēr ar Ukrainas ārlietu ministra vietnieces Emines Džeparovas palīdzību atradām krimieti, kura bija gatava palīdzēt. Viņa pārliecinājās, ka, veidojot ieteikumus, krimiešu valodas izrunas principus esam sapratuši pareizi. Tajā brīdī, kad atbrīvos Krimu un mainīs ceļa zīmes, mums jau visam būs latviski nosaukumi, zināsim, ka “Krasnoperekopska” būs “Janikapi”, “Zavetļeņinska” būs “Kičikalkali “.
Jūs sakāt – krimiešu valoda?
Jau runājām par propagandu, kas parādās negaidītās vietās… Jau agrāk biju ievērojusi, ka Krimas tatāri ukraiņu sarakstēs lūdz, lai viņus sauc par “kirimli” (“qirimli”), kas nozīmētu “krimieši”, bet tikai nupat izlasīju, kā radies apzīmējums “Krimas tatāri” – to, protams, devusi Krievijas impērija. Toreiz par tatāriem sauca visas impērijā dzīvojošās turciešu tautas, tātad Kaukāzā bija “Kaukāza tatāri”, Krimā – “Krimas tatāri”. Pa šo laiku “Dagestānas tatāri” ir kļuvuši par kumikiem, “kalnu tatāri” par balkāriem un karačajiem.
Savukārt “Krimas tatāri” līdz šim nav varējuši atgūt savu nosaukumu. Jūs taču saprotat, kāpēc tas ir svarīgi? Ja Krimā dzīvo “tatāri”, tā sanāktu tāda tatāru diaspora, nevis atsevišķa nācija. Mūsu “Ieteikumos” gan vēl rakstām “Krimas tatāri”, jo vispirms uz “kirimli” kā oficiālo apzīmējumu ir jāpāriet pašai Ukrainai. Cik saprotu, krimiešu valoda nav pat līdzīga tatāru valodai, mūsu līdzšinējās zināšanas ir balstītas uz Krievijas impērijas propagandu. Tas tiešām ir labs jautājums – ko bez šīs propagandas starpniecības mēs vispār zinām?
Jālieto ukraiņu valodas oriģinālformas
* LVA projektu koordinatore Santa Logina: “Pēc pagājušā gada 24. februāra pieprasījums pēc ukraiņu personvārdu atveides ievērojami pieaudzis. Saistībā ar ukraiņu bēgļu pieplūdumu bija periods, kad aģentūra dienā saņēma pat simt un vairāk ukraiņu personvārdu atveides pieprasījumu. Turklāt cilvēki interesējas, vai Ukrainas vietvārdus nevajadzētu rakstīt saskaņā ar to izrunu oriģinālvalodā, nevis lietot līdzšinējās formas, kas vēsturiski veidotas, ietekmējoties no vietvārdu izrunas krievu valodā. Pēc pastiprinātas sabiedrības intereses Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija pērn marta sākumā pieņēma lēmumu, kas paredz, ka turpmāk visos tekstos un dokumentos latviešu valodā lietojami ukraiņu valodas oriģinālformai vairāk atbilstošie Ukrainas pilsētu nosaukumi.”
