Mans menstruālais cikls atjaunojās katru reizi, kad mazākais bērns sāka gulēt naktī piecas stundas pēc kārtas vai kad sākām piebarot, t.i., aptuveni tad, kad zīdainītim bija 6 mēneši. Cikla garums bija ap sešām nedēļām, acīmredzot, zīdīšanas iespaidā. Pēc Fionas atšķiršanas no krūts premenstruālais sindroms pārvērtās par šausmām: ja sākās pēkšņa raudulība, pēc pāris dienām bija jāsākas mēnešreizēm. Es burtiski kļuvu par pusaudzi! 0
Šajā pašā savas dzīves periodā es sāku darboties kā dūla, tas nozīmē, ka biežāk tikos ar mammām, kas zīda bērnu. Un katru reizi, atrodoties blakus sievietei, kas nesen dzemdējusi mazuli, es jutu pieplūstam pienu. Atmosfēra šajos notikumos izsauca manī asaras un spazmas kaklā – ar to nu man nācās tikt galā mākslīgi. Turklāt es tikai novēroju un atbalstīju otru cilvēku, kas apguva jaunu dzīves pieredzi.
Patiesībā šie pārdzīvojumi kaut kādā mērā palīdzēja man attiecībās ar lielākajiem bērniem, kas mērķtiecīgi veidojās par pusaudžiem. Es iemācījos vadīt savus emocionālos pacēlumus un kritumus, un tas palīdzēja man kļūt jūtīgākai, saprast jūtas un bērnu vajadzības. Reizēm es jutos kā pazaudējusies, pat apzināšanās, ka mani bērni ir ar mani un es joprojām esmu viņiem ļoti vajadzīga, man nepalīdzēja. It kā mans ķermenis un apziņa nekādi nevarētu gūt līdzsvaru.
Neteikšu: “Reiz es pamodos un sapratu, ka viss ir mainījies un man kļuva labā.” Pārmaiņas notika lēnām. Ar laiku es sapratu, ka jūtos kā normāls cilvēks, bet noskaņojuma maiņas, ar kurām tik ilgi biju dzīvojusi, izlīdzinājās. Es tāpat novēroju, ka mani pārdzīvojumi, atbalstot citas sievietes dzemdībās, mainījās. Es jutu vairāk laimes un prieka par jauno ģimeni un vairs nebija tik sāpīgu jūtu, kas saistītas ar to, ka es nekad vairs pati nedzemdēšu. Tagad man vienkārši bija prieks par iespēju būt klāt mazuļa nākšanai pasaulē.
Pagājuši vairāki gadi no brīža, kad apzinājos, ka esmu izrāpusies no savām problēmām. Un joprojām viss ir lieliski!
Rekomendācijās uzrakstīju tās darbības, kas palīdzēja tikt galā ar krīzi. Taču pirms tam gribu atzīmēt, ka profesionāls psiholoģiskais atbalsts patiesi palīdzēja ieraudzīt manu stāvokli no malas. Depresija var sēdēt mūsos dziļi un cilvēks, nomākts no šī stāvokļa, bieži vien neapzinās, cik viņam ir slikti un kāds tam ir iemesls. Ja tuvie ievēro uzvedības izmaiņas un saka, ka jums vajadzīga palīdzība, ir liela iespējamība, ka saikne ar psihologu var drīzāk ietekmē pozitīvi nekā kaitēt, pat tad, ja jums nav klīniskās depresijas.
Avoti: milkmomstory.livejournal.com un bellybelly.com.au
