Es esmu sešu bērnu mamma un no 1993. līdz 2005. gadam es vai nu biju stāvoklī vai zīdīju. Kā jūs varat iedomāties, man bija pietiekami daudz darba, tomēr tas netraucēja man just savu dzīves aicinājumu. Es zināju, ko, kāpēc un kā vajag darīt. Liela daļa manu attiecību ar vecākajiem bērniem bija ieausta manās zīdīšanas savstarpējās attiecībām ar mazākajiem bērniem. Man vajadzēja rūpēties par mazuli un zīdīt viņu ar pienu, bet vecākiem bērniem to vienkārši bija jāpieņem. Es veltīju viņiem daudz uzmanības un tajā pašā laikā jaunākais vienmēr bija man uz rokām. Tāpēc ļoti bieži mūsu kopīgās nodarbes – spēles, lasīšana u.tml., – mēs pavadījām ciešā aplī kā kucēni, ērti pieglaudušies viens otram. 0
Zīdīšana man vienmēr bija svarīga mātes lomas puse. Mana mamma zīdīja ar krūti septiņus manus brāļus un māsas, un es vienmēr zināju, ka arī noteikti zīdīšu savus bērnus ar krūti. Es atšķīru vecākos bērnus no krūts neilgi pirms nākamā mazuļa piedzimšanas. Bet ar Fionu viss bija citādāk. Viņa ir mūsu sestais bērns, un vairāk atvasīšu mēs neplānojam. Zinot, ka tas vairs nekad manā dzīvē neatkārtosies, es mainīju attieksmi pret attiecībām ar bērnu. Es patiesi baudīju katru mirkli ar zīdainīti un zīdīšanu. Es beidzot iemācījos pilnībā atslābināties un apzināti vērot, ieklausīties bērnā, visos smalkumos, kas saistīti ar viņa aprūpi, celties nakts laikā bez apnikuma un vilšanās sajūtas; autiņbiksīšu maiņa, palīdzība podiņmācībā – visi šie vienkāršie darbiņi man sagādāja labpatiku un prieku.
Kad Fionai palika 2,6 gadi, mums bija palikušas tikai nakts zīdīšanas. Tajā laikā es nolēmu ceļot, apmeklēt radiniekus Kanādā un ASV. Es zināju, ka pēc mūsu atšķirtības laika vairāku nedēļu garumā, Fiona, visticamāk, vairs neatcerēsies krūti. Man vajadzēja sagatavot organismu laktācijas pabeigšanai, noņemot nakts zīdīšanas, pakāpeniski tās mazinot. Bija jāapgūst jauni veidi, kā bērnu nomierināt un likt gulēt bez krūts zīšanas. Piena pakāpeniski kļuva mazāk, kaut gan man nācās piedzīvot pāris laktostāzes, pirms sasniedzu vēlamo rezultātu.
Un, lūk, kad es kopoā ar savu mammu devos ceļojumā pa ASV un Kanādu, manā mazajā organisma “hormonālajā pasaulē” viss aizgāja greizi. Es kurnēju un aizkaitinājos vairāk nekā parasti, mans stāvoklis padziļinājās kā zobu sāpes. Tomēr ceļojums izdevās brīnišķīgs, atmiņā paliekošs. Ceļojuma laikā ar mani notika “negaidītas” lietas, kas norādīja uz to, ka mans organisms nav kārtībā: es sāku raudāt, satiekot savas māsīcas, kas zīdīja savus mazuļus, es jutu savas rokas – tās bija tukšas, nekas tās neaizpildīja, man tās nebija, kur paslēpt. Man bija ļoti skumji. Vēl vairāk – atlika dzirdēt kāda mazuļa raudas, lai sāktu plūst piens, nācās pārģērbties.
