Depresija, atšķirot bērnu no krūts: kā tā izpaužas un ko darīt. Pieredzes stāsts 0
Priscilla Stīvena (Priscilla Stevens) ir dūla, dzemdību sagatavošanās grupu instruktore un zīdīšanas konsultante, dietoloģe, augu speciāliste, mūziķe un sešu brīnišķīgu bērnu mamma Austrālijā. No 1991. līdz 1993. gadam viņa dzīvoja Krievijā, sadarbojās ar Sarkano Krustu, atbalstot slimos, bērnus no bērnu namiem un skolās.
Pēdējos gados depresijai pēc bērnu atšķiršanas tiek veltīts daudz uzmanības, un tas iepriecina. Sievietes sūtība pilnībā atveras milzīgajā ar dzemdībām un mazā cilvēka audzināšanu saistītajā darbā. Cik reizēm tas ir nogurdinoši un sarežģīti, tik augsta arī balva.
Pēcdzemdību depresija var ļoti izmocīt sievieti un padarīt bērna aprūpi daudzkār sarežģītāku nekā tas reāli būtu vajadzīgs.
Agrāk šai problēmai nepievērsa pietiekamu vērību. Sieviete izjuta tuvinieku emocionālo spiedienu – viņi nesaprata jaunās mātes stāvokli, savukārt viņa nezināja, pie kā vērsties pēc palīdzības un atbalsta. Par laimi, tagad vairums sieviešu, kurām ir pēcdzemdību depresija, zina, ka var vērsties pēc palīdzības atbilstošās organizācijās vai pie speciālistiem, no tā nav jākautrējas un tas nav jāslēpj.
Mēs tikai tagad sākam saprast, cik plašs diapazons dažādu norišu un arī hormonālā fona izmaiņu notiek dažādos sievietes dzīves etapos. Un tas ietekmē viņas uzvedību. Daudzas sievietes pazīst premenstruālo sindromu, raudulību agrā gaidību laikā, emocionālos izvirdumus dzemdībās, pēcdzemdību trešās dienas asaras un libido pazemināšanos zīdīšanas periodā u.tml. Taču līdz šim tik pat kā nav apspriesta depresija, kas var rasties pēc bērna atšķiršanas no krūts.
Daudzas sievietes, kurām ir zīdīšanas pieredze, zina, ka zīdīšana ar krūti ir ļoti patīkama norise un ar bērnu veidojas īpaša saikne. Var ieslīgt dievīgā snauduļošanas stāvoklī, kamēr mazais guļ pie krūts. Un tāda iespēja ātri vien kļūst par ieradumu. Zīdīšanas laikā smadzenes izstrādā daudz hormonu, kuri, “ceļojot” pa mammas organismu, ļauj viņai just sevi teju svētlaimīgi.
Kad sieviete ilgstošā laika periodā izjūt tik pozitīvas izjūtas un emocijas no zīdīšanas un īpašām attiecībām ar mazuli, šīs norises pātraukšana var kļūt par iemeslu lielam satricinājumam organismā. Atšķirību laktācijas periodā no ikdienas nodrošina “hormonālā svētlaime” zīdīšanas laikā, tādēļ stāvoklis pēc laktācijas, šo brīnišķīgo norišu pārtraukšana un sajūtas var atšķirties kā diena pret nakti. Tieši šī atšķirība var provocēt emocionālos izvirdumus un sievietes nomāktību.
