Katrās, pat vislabākajās attiecībās, reizēm iezogas pa strīdam. Vai tajās reizēs, kad ar partneri radies konflikts, tas netraucē darbam? 0
– Gluži pretēji – tad pats labākais ir ierakties darbā līdz ausīm. Lai uzrakstītu publikāciju, sagatavotos lekcijai studentiem vai atrisinātu kādu zinātnisku jautājumu, ir jākoncentrējas par simt procentiem. Pilnībā fokusējos uz darbu un par problēmām attiecībās aizmirstu. Domāju, ka ir pat labi šādās situācijās ieturēt vienam no otra distanci, jo tādējādi partnerim ir iespēja pabūt vienam, izlādēt savu nepatiku, dusmas vai aizkaitinājumu. Vēlāk, lai cik nepatīkami tas būtu, ir jāsaņemas, jākonfrontē un jārisina problēma. Jo pārāk ilgi sēdēt “ugunskurā” un “cepties” arī nav veselīgi. Jānostājas fakta priekšā, jānoliek malā savs ego un jāizvērtē, ko no partnera teiktā tu sevī varbūt neesi saskatījis. Kritiskā pieeja un domāšana, kas liek attālināties no sava ego un ieklausīties otrā cilvēkā, manuprāt, ir ļoti svarīga māksla. Arī es to vēl neesmu pilnībā apguvusi, vēl tikai mācos, – stāsta Inese. Viņa iesaka – labs veids, kā atvairīt sliktu noskaņojumu un vēlmi otram bojāt omu, ir fiziskas aktivitātes, piemēram, braukšana ar velosipēdu. Īpaši labi palīdz komandas sporta veidi, piemēram, volejbols. Spēles laikā cilvēkam simtprocentīgi jākoncentrējas un nav laika stāvēt un domāt par strīdu ar otru pusīti. Pēc spēles drūmās domas ir izklīdušas un skats uz problēmu – daudz maigāks. Tiesa, Inese atzīst, ka viņas pašreizējās attiecībās šīs metodes nenākas lietot, jo viņas un mīļotā vīrieša vidū strīdu nav. Reizēm gadās pa kādam pārpratumam, bet tie neizaug līdz strīdiem.
– Uzturoties citās valstīs, esmu pieredzējusi ļoti daudzus un dažādus attiecību modeļus. Man stāstīja par kādu laulātu pāri, kur viņš strādā ASV austrumu krastā, viņa – Ņujorkā. Visus 28 laulībā pavadītos gadus viņi ik pa laikam brauc viens pie otra. Kopā izaudzinājuši divus bērnus. Un šāds attiecību modelis viņus pilnībā apmierina. Pazīstu arī vairākus zinātniekus ap sešdesmit gadiem, kuri visu savu dzīvi ir veltījuši zinātnei, viņiem nekad nav bijis ģimenes, bet viņi jūtas laimīgi. Kādai zinātniecei ir brīnišķīgs vīrs un trīs bērni. Tas liecina, ka cilvēki ir ļoti dažādi un ne mazāk atšķirīgi ir tie attiecību modeļi, kas viņus dara laimīgus. Šī pieredze ļauj man daudz liberālāk un drosmīgāk skatīties uz dzīvi un nesekot tai vienīgajai attiecību piegrieztnei, ko reizēm cenšas uzspiest. Galvenais taču – lai cilvēks ir laimīgs.
