Bilstu, ka arī attiecības ar pretējo dzimumu prasa pacietību. 0
– Es, par laimi, neesmu precējusies, bet man ir otrā pusīte. Kāpēc – “par laimi”? Neesmu kategoriski pret laulībām, bet arī nejūtu vajadzību precēties. Man tas nekad nav bijis pašmērķis. Mans pašmērķis ir būt laimīgai. Acīmredzot no tā laika, kad bieži mainīju matu krāsas un nēsāju drosmīgas frizūras, manī ir saglabājusies vēlme sekot savai iekšējai balsij. Sabiedrībā pieņemts, ka pareizi ir vispirms apprecēties, veidot ģimeni, dzemdēt bērnus utt. Pirms es kaut ko daru, ieklausos sevī – vai man to vajag. Vai es to gatavojos darīt tikai tāpēc, ka sabiedrība tā uzskata par pareizu, vai tāpēc, ka es tā tiešām gribu. Sev apkārt redzu daudzas laimīgas ģimenes, bet arī daudzus nelaimīgus cilvēkus, kuri dzīvo ģimenēs. Ja divi cilvēki kopā ir laimīgi, dabiskāk taču ir vienkārši būt kopā, – teic Inese.
Drīz būs gads, kopš viņa ir laimīga kopā ar pašreizējo partneri, taču iepriekš pārdzīvojusi arī sāpīgu pieredzi. Pirms trim gadiem izjuka Ineses piecus gadus ilgās attiecības. Pārtraukt tās nebija viegls lēmums, bet, kad kopā būšana sāk smacēt un tajā jūties ierobežots, ir jāpieliek punkts un jāiet tālāk, teic Inese. Arī pēc trīs gadus ilgās uzturēšanās Amerikā viņa mājās atgriezās ar salauztu sirdi. Tālajā zemē iepazītais vīrietis nebija ar mieru doties Inesei līdzi uz Latviju, bet viņa negribēja uz visiem laikiem palikt Amerikā. Tas viņus izšķīra.
– Visi mani partneri ir bijuši brīnišķīgi cilvēki, no katrām attiecībām kaut ko esmu ieguvusi. “Uz nažiem” šobrīd neesmu ne ar vienu no bijušajiem, – teic Inese.
Ar jauno partneri viņa iepazinās visnotaļ romantiskā gaisotnē – draugu kāzās. Viņš tajās piedalījās kā līgavas labākais draugs, Inese – kā vedējmāte un līgavaiņa labākā draudzene.
– Manuprāt, cilvēki pārāk bieži dzīvo pagātnē vai nākotnē. Es uzskatu, ka kopā būšanas brīži ir jābauda šeit un tagad. Daudzi mums abiem jautā – kad jūs precēsieties, kad būs tas un tas… Bet man šobrīd neko citu negribas, jo ir labi tā, kā ir. Es izbaudu to, kā ir šeit un tagad. Jo nekas taču nav pastāvīgs. Viss mainās. Mēs paši ne tikai novecojam, mainās arī mūsu domāšana un emocijas. Pēc trīsdesmit gadiem es, visticamāk, jutīšos un domāšu pavisam citādi nekā tagad. Nešaustu sevi un neskrienu pakaļ utopiskiem ideāliem, kas, iespējams, nemaz nav mani, bet sabiedrībā pieņemti. Katram cilvēkam jāsaprot, ko viņš grib. Nevis ko no tevis prasa tētis, mamma un sabiedrība, bet ko tu pats vēlies, – teic Inese.
