Mīļotais vīrietis sniedz spēku un degsmi! Bioloģes Ineses stāsts 0
Lielākā daļa bioloģijas zinātņu doktores INESES ČAKSTIŅAS (38) darbdienu stundu paiet Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Onkoloģijas institūtā, kur viņa vada vēža šūnu pētījumu darba grupu. Viņa arī lasa lekcijas RSU Medicīnas fakultātes studentiem un strādā auglības klīnikā “Mama Riga”. Brīvā laika neatliek daudz. To Inese velta savam dzīvesbiedram, kura vārdu gan vēlas paturēt noslēpumā.
Ineses Čakstiņas RSU vadītās zinātnieku grupas mērķis ir noskaidrot, kāpēc daļa audzēja šūnu pēc ķīmijterapijas tomēr izdzīvo, kā arī atrast iedarbīgākus līdzekļus, ar kuriem uz tām iedarboties. Pirms pusotra gada šim nolūkam izveidota arī lieliski aprīkota laboratorija – labākā Baltijas reģionā. Inese Čakstiņa atzīst, ka patlaban šis pētījums ir tikai pirmsākumos. Var teikt, zinātnieku grupa šobrīd veido fundamentu, uz kura bāzes taps apjomīgais zinātniskais darbs.
Zinātniece ar tik košu matu rotu – tas tomēr ir neierasti. Vai darba kolēģi mēdz apbrīnot Ineses ugunīgās cirtas un drosmīgo griezumu?
– Kolēģiem mani mati patīk. Onkoloģijas institūta vadītājs profesors E. Miklaševičs jokojot mani mudina matus nokrāsot zaļus, tad to krāsa saderēs ar laboratorijas zaļajiem cimdiem. Uzturoties Amerikā, man bija izveidojušās saskanīgas attiecības ar turienes latviešu senioriem, un viņi ar nepacietību gaidīja, kāda matu krāsa man būs katrā nākamajā ikmēneša sanākšanas reizē. Jo tas bija laiks, kad mani mati bija zili, oranži, iepriekš – melni, blondi, grebene. Vienu brīdi tos nodzinu uz nulli. Kāpēc man to vajadzēja? Nekad neesmu apzināti vēlējusies ar savu izskatu kādu provocēt. Var teikt, tas bija manas iekšējās pasaules brīvības kliedziens, – stāsta Inese. Piesātinātais matu tonis un runas veids liecina, ka viņai piemīt diezgan ekspresīvs, dinamisks raksturs. Vai ar tādu nav grūti strādāt zinātnē, kur vajadzīga liela pacietība?
– Tas balansējas. Bet pacietībai, strādājot zinātnē, patiešām ir jābūt.
