Atis Klimovičs: Iepirkumi ļauj spriest par aizsardzības plāniem 0
Latvijas aizsardzības resora lēmums iegādāties no Austrijas britu ražojuma M109 sērijas 155 mm pašgājējartilērijas sistēmas nav unikāla rīcība, jo arī abas pārējās Baltijas valstis veic līdzīgus iepirkumus. Šāds bruņojums ievērojami stiprinās triju armiju spējas pretoties varbūtēja uzbrukuma gadījumā. Vienīgi jāizsaka nožēla, ka tas notiek tikai tagad. Tomēr, kā apgalvo Aizsardzības ministrija, Latvija pirmos pašgājējlielgabalus saņemšot jau šā gada rudenī.
Šādi ieroči sniedz atbildi uz jautājumu, kādā veidā Latvijas bruņotie spēki kopā ar sabiedrotajiem varētu aizstāvēt mūsu valsti. Smagais bruņojums nozīmē to, ka aizsardzības plānos paredzēta noteiktu teritoriju – līniju aizstāvēšana. Diezin vai partizānu kara apstākļos tiek lietota šāda artilērija. Te gan jāatceras vēl pavisam neseni laiki, kad toreizējais aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis lietoja jēdzienu “partizānu karš”. Tiesa, teiktais netika konkretizēts. Visdrīzāk, par to vienkārši būtu pārlieku komplicēti izteikties. Kaut vai politisku iemeslu dēļ, jo nāktos runāt par to, kā spēcīgākā pasaules aizsardzības alianse plāno izcīnīt partizānu karu savā teritorijā.
Ukrainas frontē labi redzams, ka ar artilērijas palīdzību iespējams ievērojami sekmīgāk aizstāvēt dažādas pozīcijas un objektus. Gluži tas pats sakāms arī par bruņutehniku – tankiem un kājnieku bruņumašīnām. Tas jau sen nav militārs noslēpums, ka arī aizsargājoties liela nozīme ir kustīgai ar labu ugunsjaudu apgādātai bruņutehnikai. Katras sabiedroto mehanizētās vienības ierašanās vairo Latvijas iespējas sevi nosargāt. Tiesa, sabiedroto spēku pagaidām vēl nav pietiekamā daudzumā. Iespējams, vēlamais daudzums varētu būt vismaz četri pilnībā mehanizēti sabiedroto bataljoni. Tie kalpotu par ievērojamu atbalstu mūsu zemessargiem, kas, pēc Latvijas Aizsardzības ministrijas klasifikācijas, esot uzskatāmi par vieglajiem kājniekiem, kam nav paredzēta bruņutehnika.
Atrašanās Minhenes drošības konferencē pamudinājusi aizsardzības resora vadītāju Raimondu Bergmani izteikties pat par to, ka arī regulāri piesauktie 2% no iekšzemes kopprodukta varot izrādīties nepietiekami. Tam jāpiekrīt, jo drošību reģionā par apmierinošu nekādi nav iespējams vērtēt. Paraudzīsimies, ko par to domā allaž par racionālu un nosvērtu ziemeļu valsti uzskatītā Somija. Tā nesen paziņoja, ka kara gadījumā armijā būšot par 50 tūkstošiem karavīru vairāk, nekā līdz šim iecerēts, – veseli 280 tūkstoši apbruņotu personu. Pavēstīts, ka tā liekot rīkoties draudi, kas palielinājušies no Krievijas puses. Atgriežoties pie teritorijas ziņā par Somiju piecas reizes mazākās Latvijas, nonāksim pie vairāk nekā 50 tūkstošiem karavīru. Kā to sasniegt – pērn Rīgas konferencē Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Garisons izteicās, ka Latvija būšot droša, ja katram Latvijas iedzīvotājam būšot Zemessardzē iegūtas prasmes. Labi vārdi, taču ar reāliem darbiem nepastiprināti. Kur nopietna valsts pašu augstāko amatpersonu uzruna sabiedrībai reāli iesaistīties aizsardzības darbā? Bez pārspīlējumiem un rēķinoties ar plānu par sabiedroto ierašanos – pašu spēkiem noteikti jābūt prāvākiem par pašreizējiem.
