“Neesmu lasījis, ka kāds no partizāniem būtu sapņojis par vācu “jaunās Eiropas” iedibināšanu te!” Saruna ar vēsturnieku Jāni Tomaševski 34
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vācijas uzbrukums PSRS 1941. gada 22. jūnijā un vācu karaspēka ienākšana padomju represiju nomocītajā Latvijā daudzos raisīja cerības atjaunot zaudēto valstiskumu. Pagastos un pilsētās sākās nacionālo partizānu kustība, kas īpaši pamanāma bija jūlijā.
Bruņotas vienības, nereti sauktas par pašaizsardzības grupām, apšaudīja aizejošās sarkanarmijas vienības, iesaistījās sadursmēs ar padomju aktīvistiem, centās pārņemt varu vēl pirms vācu ierašanās.
Šo ārkārtīgi sarežģīto periodu, kurā darbības Latvijas valstiskuma atjaunošanas vārdā brīžiem grūti nošķirt no kolaborācijas ar jaunajiem okupantiem vāciešiem, par tematu savam LU Vēstures un filozofijas fakultātes doktora darbam izvēlējies Latvijas Kara muzeja vēsturnieks JĀNIS TOMAŠEVSKIS.
“Mērķis ir saprast 1941. gada vasaras notikumus un ar ko partizāni tobrīd atšķīrās no pašaizsardzībniekiem, kur ir tā robeža starp viņiem,” teic Tomaševskis.
Kādas bija zīmīgākās epizodes 1941. gada vasaras latviešu nacionālo partizānu darbībā?
J. Tomaševskis: Jādomā, pats zīmīgākais notikums bija 1941. gada 4.–5. jūlija Limbažu kauja, kamdēļ arī šogad 3. jūlijā Limbažu muzejā rīkojām īpašus kaujai un sarežģītajai 1941. gada vasarai veltītus LU Latvijas Vēstures institūta zinātniskos lasījumus.
Iespējams, vēl dažas epizodes varētu dēvēt par kaujām, bet lielākoties partizānu karu veidoja daudzas mazas sadursmes. Limbažu kaujā piedalījās daudzi bijušie Latvijas armijas un 24. teritoriālā strēlnieku korpusa (PSRS sarkanās armijas rindās iekļautās Latvijas armijas. – Red.) atvaļinātie vai dezertējušie virsnieki un karavīri.
Manuprāt, viņi tajā brīdī jutās ne kā partizāni, bet kā karavīri, kam jāveic reāla kaujas operācija ar visu plānošanu un munīcijas sagādi. Tas nebija tā: re, kur iet garām sarkanarmieši, pašausim uz viņiem.
Limbažos jau parādījās divu armiju kaujas iezīmes. Kaut jāsaka, arī no padomju puses tur īsti nebija regulāras armijas kaujas daļas, kurām kāds būtu pavēlējis par katru cenu aizstāvēt pilsētu – tur bija aizkavējušies kara jūrnieki, vietējie strādnieku gvardi un miliči.
Kara jūrnieki pie Limbažiem bija apstājušies tikai atpūsties un iesaistījās kaujā vien tāpēc, ka vietējie padomju aktīvisti viņus pierunāja. Gan Limbažu kaujā, gan daudzās citās vietās Latvijā bija raksturīgi pilsoņu kara elementi.
Kā 1919. gadā?
Jā, tamlīdzīgi. Strādnieku gvardi, miliči, komjaunieši un citi padomju aktīvisti lielākoties bija Latvijas pilsoņi, tāpat kā partizāni un pašaizsardzībnieki.
Bija tādi padomju aktīvisti, kurus apzināti atstāja aizstāvēt padomju varu uz vietām, kaut liela daļa aizbēga un karadarbībā neiesaistījās.
Partizānu darbībā pret aktīvistiem liela daļa bija atriebības – daudziem okupācijas vara bija atņēmusi zemi, tuvinieki bija izsūtīti, daudzi bija bijuši aizsargos.
Kas īsti tolaik skaitījās “padomju aktīvists”?
Tas latviešu padomju aktīvistu stāsts Latvijā ir diezgan skarbs. Kara sākumā viņu bija ap 40 tūkstoši – komjaunieši, miliči, strādnieku gvardi, dažādu tautas komisariātu un pārvaldes struktūru darbinieki.
Līdz vasaras beigām ap 15 tūkstoši jau bija arestēti, ap seši tūkstoši krituši vai nošauti. Katrs, kurš bija turējis sarkano karogu vai bijis kādā struktūrā… Laikam jau tik krasās ideoloģiju maiņās citādi nevar.
Bet gadījumi ir dažādi. Tajos pašos Limbažos kādam cilvēkam, kurš strādāja par apsargu bankā, saskaņā ar padomju varas pozīciju, ja vēlējās saglabāt darbu, bija jāstājas strādnieku gvardē. Kaut formāli. Pēc Limbažu kaujas viņam kāds ieteica labāk paslēpties.
Viņš slēpās visu vasaru, līdz septembra sākumā vietējie apkaimes palīgpolicisti šo vīru aizturēja. Palīgpolicijā viņu pazina, un, kad bijušais apsargs jautāja, ko darīt, lai paliktu dzīvs, viņam pateica: “Nu, tad stājies kārtības dienesta bataljonā.”
Un tā arī notika – viņš Valmierā iestājās kārtības dienestā, tika nosūtīts uz fronti, taču izdzīvoja un tā izglāba savu dzīvību. Bet bija arī tādi gadījumi, kad pašaizsardzībniekos, lai glābtu savu ādu, iestājās īsteni bijušie padomju aktīvisti.
24. teritoriālā korpusa karavīru atrašanās pie Limbažiem bija nejaušība vai tomēr ne?
Daļu korpusa karavīru pašā kara sākumā demobilizēja no Litenes un Ostroviešu nometnēm un vēl citām vietām kā “politiski neuzticamus”. Tas bija ierakstīts viņu dokumentos, līdz ar to viņi nevarēja būt droši, ka pret viņiem kādā brīdī nevērsīsies.
Viņiem bija motīvs iet mežā, turklāt visiem kopā, jo mēģināt pa vienam doties uz mājām tajos apstākļos bija diezgan nedroši. Iznāca, ka viņi koncentrējās Vidzemē, tāpēc Vidzeme 1941. gada jūlijā arī bija tas reģions, kur partizāni un pašaizsardzībnieki darbojās visaktīvāk.
Un, ja bija kāds virsnieks, tad ap viņu veidojās vienība. Diemžēl par absolūto vairākumu no grupām trūkst dokumentu, jo šīs grupas nav armijas vienības, kas rakstīja pavēles un atskaites.
Par Limbažu kauju pieejamas tikai dažas nepilnīgas atskaites un dažādos laikos tapušas atmiņas, PSRS VDK krimināllietu materiāli. Par partizānu karu militāras precizitātes dokumentos diemžēl nebūs nekad.
Doma padzīt sarkanos no Limbažiem radās spontāni vai tam tomēr bija kāda saistība ar vācu armijas operācijām?
Kaujā par pilsētu partizānus vadīja pulkvedis-leitnants Arvīds Reke, kurš, domājams, nāca no tiem virsniekiem, kuri pulcējās Rīgā pēc padomju varas patriekšanas.
Iespējams, viņš bija saņēmis Rīgas latviešu komandanta Voldemāra Veisa vai Latviešu pašaizsardzības spēku (ārpus Rīgas) priekšnieka Kārļa Dzenīt-Zeniņa pilnvaru vadīt Limbažu un Vidzemes piekrastes atbrīvošanu.
Savi vīri bija Rekem, savi kapteiņiem Ernestam Ķeselim un Jānim Lūsim, kuri 3. jūlijā nonāca Limbažu tuvumā, pa ceļam papildināmi savas rindas ar apkārtējo pagastu brīvprātīgajiem, no kuriem vairākums bija vismaz ar obligātā militārā dienesta pieredzi.
Kopumā Limbažu kaujā piedalījās kādi 170–180 partizāni. Limbažu kaujai ir vairāki aspekti, kas nav līdz galam izpētīti. Ir novadpētnieku viedoklis, ka Limbažu kaujas norise saistīta ar vācu doto uzdevumu aizsargāt Rīgas–Rūjienas dzelzceļu; neļaut sarkanarmiešiem to iznīcināt.
Nākamajās dienās pēc kaujas Rūjienas virzienā pa dzelzceļu pārvietoja divas vācu kājnieku divīzijas.
Katrā ziņā partizāni, kas 4. jūlijā iebruka Limbažos, nebija izolēti no ārpasaules, jo pēc munīcijas izbeigšanās grupas komandieris Rīgā spēja sagādāt papildu bruņojumu, kas deva pārliecību nākamajā rītā vēlreiz iebrukt Limbažos.
Padomju spēki pilsētu jau bija atstājuši, bet tas nemazina šīs kaujas nozīmību un to, ka partizāni bija gatavojušies ieņemt pilsētu.
Un citas epizodes?
Šķiet, Limbažiem līdzīgu frontālu kauju vairāk nebija. Vairāk bija slēpņu izlikšanas, sarkanarmiešu sagūstīšanas, pagasta centru, mazpilsētu atbrīvošana, taču nekā tik daudzskaitlīga kā Limbažos.
Man radies iespaids, ka kopumā partizāni toreiz centās novērtēt spēku samērus, savu bruņojumu, kas bija tikai kājnieku – šautenes, pistoles un pa kādam ložmetējam, kas arī bija retums.
Tiesa, Limbažos viņiem bija pat viena bijušās Latvijas armijas tankete, taču kopumā partizāni necentās izdarīt vairāk, nekā ļāva bruņojums. Protams, bija epizodes, kur parādījās pārgalvība un virsnieka nespēja aprēķināt situāciju.
Piemēram, 7. jūlijā Ziemeru pagastā pie Alūksnes partizāni leitnanta Bruno Liepiņa vadībā devās atbrīvot pagasta centru no sarkanarmiešiem, taču tie ierīkoja slēpni un sagaidīja uzbrucējus ar uguni. Tā laikam bija viena no asiņainākajām kaujām. Ja nemaldos, no 45 partizāniem krita 23.
Tas bija ļoti daudz. Salīdzinājumam – Limbažos krita viens virsnieks un seši instruktori un kareivji. 10. jūlijā pašaizsardzības spēku komandieris Latvijā pulkvedis Aleksandrs Plensners ziņoja, ka kopš kara sākuma pavisam gājuši bojā 12 virsnieki un 91 karavīrs.
Padomju un arī mūsdienu Krievijas izcelsmes tekstos var lasīt, ka Rīgā 1941. gada jūnija beigās “sarkanarmiešiem no namu logiem šāva mugurā”. Cik tur patiesības?
Padomju izdomājums, lai pierādītu “latviešu fašismu”, tas gluži nav. Tādas epizodes bija, un tas parādās arī pēckara krimināllietās. Diezgan liela sadursme bija Brīvības un Miera ielas stūri.
Ap 40 partizānu latviešu virsnieka vadībā no kāda nama apšaudīja aizejošās sarkanarmiešu kolonnas. Viena no kolonnām apstājās un atklāja uguni pret šo namu no prettanku lielgabala, bija daudz kritušo un ievainoto.
Bija apšaudes arī pie Centrāltirgus un citur. Protams, padomju laikā to visu pasniedza attiecīgā mērcē, ka šāvuši “fašistu līdzskrējēji”. Taču skaidrs, ka tajā brīdī tiem, kuri vēlējās Latvijas neatkarības atjaunošanu, vācu vara šķita objektīvs sabiedrotais.
Neesmu lasījis, ka kāds no partizāniem būtu sapņojis par vācu “jaunās Eiropas” iedibināšanu te. Primārais bija patriekt padomju varu cerībā, ka tiks atjaunota neatkarība.
Cik kaujinieku, latviešu karavīru tad piedalījās 1941. gada jūnija beigu un jūlija kaujās Latvijā un mēģinājumos patstāvīgi padzīt padomju spēkus?
Vācu okupācijas laikā veica bijušo partizānu anketēšanu. Ir vairāk nekā 3700 anketu no visiem Latvijas apriņķiem – par tautību, ticību, darba vietu, militāro pieredzi, konkrēto partizānu grupu.
Protams, lielākā daļa bija latvieši, kam arī bija vislielākā motivācija, bet tur tāpat parādās lietuvieši, krievi, poļi. Lielākais vairākums bija agrākie Latvijas armijas karavīri, demobilizēti vai dezertējuši no 24. teritoriālā strēlnieku korpusa.
Ļoti lielā skaitā bija aizsargi, skauti, “Latvijas vanagu” organizācijas biedri. Daļai no viņiem, padomju okupācijas varai ienākot, bija izdevies nobēdzināt ieročus, par spīti pavēlei tos nodot.
Un bija arī vienkārši civiliedzīvotāji, kam bija drosme ņemt rokās ieroci. Grupās apbruņota varēja būt tikai daļa. Ir nostāsti par partizāniem Olainē, kas kaujā gājuši pat ar cirvjiem, kas gan vairāk izklausās pēc leģendas.
Tad 3700 būtu minimālais skaits?
Jau pieminētajā 1941. gada 10. jūlija Plensnera atskaitē minēti 6000. Iespējams, pārspīlēti, tomēr kaut kur ap to reālais skaits varētu grozīties. Bet turpmākos pētījumos vēl jāprecizē, cik no viņiem bija partizāni un cik vēlākie pašaizsardzībnieki, kas vācu uzdevumā sāka veikt tos tumšos darbus.
Var sacīt, ka līdz 8. jūlijam, kad vācu armija ieņēma visu Latvijas teritoriju, partizānu un pašaizsardzībnieku darbības veidi bija gandrīz identiski.
Cik liela iespējamība, ka Latvijā 1941. gada vasarā arī tāpat, bez vācu iebrukuma, rastos bruņota nacionālo partizānu kustība?
Domāju, lielai daļai dezertējušo vai demobilizēto karavīru grupu, kas slēpās mežā, un tiem, kas vairījās no izsūtīšanām, atgriezties normālā civilā dzīvē padomju apstākļos būtu bijis ļoti grūti.
Cilvēki baidījās, ka 14. jūnija izsūtīšanām sekos nākamās. Grūti teikt, cik šāda partizānu kustība būtu bijusi aktīva, ņemot vērā, cik maz ieroču tai bija. Kādā brīdī viņiem sāktu trūkt pārtikas, un nav zināms, kāds būtu iedzīvotāju atbalsts, vai izdotos izveidot kādu koordināciju.
Skaidrs, partizāni nebūtu tik droši savās darbībās, kādi viņi bija vācu uzbrukuma situācijā. Visticamāk, izveidotos kas līdzīgs 40.–50. gadu “karam pēc kara”, ar atsevišķiem uzbrukumiem, bet nez vai tas ilgtu vairākus gadus.
Kad 1941. gada vasarā sākās partizānu kustība, droši vien daudziem bija sajūta, ka viņi atjauno Latvijas armiju, gaidas, ka vācieši to atļaus.
Partizāni un pašaizsardzības vienības, kā jau minēju, sāka darboties praktiski vienlaikus. Pirmās pašaizsardzības vienības aizsardzībai pret iespējamajām aizejošās padomju okupācijas varas represijām radās Kurzemē kara pirmajās dienās, kad vācu armijas un drošības iestādes sāka izdot priekšrakstus, kas pašaizsardzībnieki ir un kādus ieročus drīkst nest.
Bet darbībās pašaizsardzībnieki un partizāni tajā laikā īpaši neatšķīrās. Vienīgā atšķirība – partizāni darbojās uz savu galvu, bet pašaizsardzībnieki jau ar vācu pavēlēm.
Man grūti teikt, kad tāds ierindas partizāns sāka nojaust, uz kurieni vācu okupācijas vara virzās un ka nekādas Latvijas armijas vai neatkarības nebūs. Varu tikai pieņemt, ko saprata latviešu pašaizsardzības vienību vadītājs Plensners un štāba priekšnieks Viktors Deglavs.
Viņi Vācijā bija izveidojuši Latviešu karavīru nacionālo savienību – faktiski Vācijas armijas izlūkdienesta “Abvēra” radītu organizāciju ar mērķi koordinēt latviešu partizānu kustību Latvijā.
Plensners 5. jūlijā kļūst par visu pašaizsardzības spēku priekšnieku, un citi virsnieki viņu pieņem. Pēc 10. jūlija viņš vasaras laikā it kā saslimst ar plaušu karsoni. Trimdas vēsturnieks Haralds Biezais uzskatīja, ka Plensners visu kara laiku pastāvīgi bijis “Abvēra” aģents.
Cita lieta, kādā virzienā vēlējās iet Deglavs un citi latviešu virsnieki. Deglavs bija stingri pārliecināts, ka no partizāniem un pašaizsardzības spēkiem dzimst nākamā Latvijas armija.
Tātad viņš darbojās pavisam citā virzienā nekā Plensners. Un tad Plensners taktiski “saslima”, lai noietu malā. Deglavu 1941. gada 18. jūlijā atrada ar cauršautu galvu Plensnera dzīvojamās mājas kāpņu telpā.
Oficiāli tā skaitījās pašnāvība. Ticamāk, Deglavs bija sācis rīkoties ne tā, kā gribēja vācieši. Domāju, daudziem latviešu virsniekiem šis notikums atvēra acis, ka tomēr nebūs, kā iecerēts. 20. jūlijā izveidoja Rīgas kārtības palīgpoliciju, kuras priekšnieks ir pulkvedis Voldemārs Veiss.
Partizānu vienību Latvijā vairs nav, bet pašaizsardzības vienības vēl turpina darboties dažādās vietās – ķemmē mežus, apsargā militārus objektus, jo līdz augusta vidum sarkanarmiešu un padomju aktīvistu mežos vēl ir pietiekami.
Daļu nošāva, daļu sagūstīja, daļu pēc tam atbrīvoja. Diemžēl daļa no pašaizsardzībniekiem piedalās arī ebreju slepkavošanā. Pašaizsardzības vienības augustā pamazām iekļāva apriņķu palīgpolicijā vai likvidēja.
Tad kur 1941. gadā ir robežšķirtne starp nacionālo partizānu un vācu pavēles pildošu pašaizsardzībnieku?
Uz šo jautājumu ceru atbildēt savā disertācijā. Šī brīža hipotēze, ka jāskatās ne strikti pēc pakļautības, bet drīzāk pēc darbības veida. “Pašaizsardzība” ir tikai nosaukums.
Arī daudzi partizāni sevi sauca par pašaizsardzībniekiem, taču darbības ziņā nemaz neatbilda sliktajam pašaizsardzībnieku tēlam.
Iespējams, būtu jāpārdefinē 1941. gada pretpadomju kustība kā tāda, iekļaujot tajā gan partizānus, gan pašaizsardzībniekus kā viena procesa divas formas.
Viennozīmīgi, mērķis ir atrast to robežu, kur beidzas pretpadomju pretošanās un sākas provāciska kolaborācija.
