Ja nevari dzert pienu, tas vairs nav lāsts. Ivars Tolmanis par pārtikas vielu nepanesības kaitēm 0
“Pārtikas vielu nepanesība ir atraktīva tēma, bet klīniskā jēga ir tikai viena – ja cilvēkam no kāda produkta rodas slikta pašsajūta, to labāk neēst. Droši vien senatnē tā arī darīja. Mūsdienu cilvēks izvēlas sarežģītākus ceļus. Nevar teikt, ka radušās jaunas slimības, ko izraisa ēdiens, bet rodam šīm kaitēm skaidrojumu, pateicoties kvalitatīvām izmeklējumu iespējām,” uzsver Rīgas Stradiņa universitātes docents, gastroenterologs Ivars Tolmanis.
Ārsts pasmaida, ka būtu interesanti padzīvot senā latvieša sētā un baudīt to, ko ēda pirms 300–400 gadiem. “Domāju, ka tolaik bija ļoti maz cilvēku, kuri nopietni aizdomājās par ēdiena būtību vai kvalitāti. Kas bija pieejams, to ēda – lai izdzīvotu, lai būtu spēks kapli vai lāpstu cilāt. Turklāt senatnē pārtiku nesaistīja ar veselību. Riebējas, zintnieki un citi, kuri šo saistību bija apjautuši, lika to lietā kā brīnumieroci. Vieda tantiņa pateica, lai vājinieks nedzer pienu, tad kļūs vesels, un tiešām kļuva labāk. Tad nu vietējie ļaudis šo būrēju uz rokām nēsāja.
Protams, empīriski jau kādu laiku ir zināms, ka atsevišķiem cilvēkiem ir dažu pārtikas produktu nepanesība. Vairumu šīs jomas slimību gan atklāja pagājušā gadsimta vidū. Tas kļuva iespējams, jo radās jaunas izmeklēšanas metodes, piemēram, endoskopija. Izmeklējumi kļūst arvien daudzveidīgāki, tādēļ palielinās iespēja izpētīt notiekošo organismā, objektīvi kontrolēt slimības norisi un atveseļošanās procesus. Jaunu slimību gandrīz vai nav, tikai to dalījums kļuvis smalkāks, precīzāk zināmi cēloņi, un var notikt precīzāka ārstēšana.”
Glutēna stopsignāls
Alerģija ir paaugstināta jutība pret organismā vai vidē esošām specifiskām vielām – alergēniem. To var izraisīt gan pārtika, gan, piemēram, mājas putekļi, dzīvnieku spalva vai ziedputekšņi. Agrīnā bērnībā šīs slimības attīstību galvenokārt provocē pārtikas alergēni, tie var būt gan dzīvnieku, gan augu valsts produktos. Lai precizētu, kas tieši izraisa alerģiju, jāveic speciāli testi. Diagnostikas metodes aizvien uzlabojas.
Mūsdienās uzturam pievērš arvien lielāku uzmanību. Daudzi neēd maizi, jo nepanes glutēnu. Glutēns jeb lipeklis ir olbaltumviela kviešos, rudzos un miežos. Ar to saistīta arī celiakija, glutēna nepanesības izraisīta autoimūna gremošanas trakta slimība. Cilvēces redzespunktā šī saslimšana parādījusies visai nesen. Sakarību starp maizes lietošanu un celiakijas klīniskām pazīmēm novēroja holandiešu izcelsmes pediatrs Karels Dike. 1959. gadā viņš pirmo reizi publicēja datus par kviešu olbaltuma lietošanu kā celiakijas attīstības cēloni.
Celiakijas slimniekam pat neliels glutēna daudzums izraisa neadekvātu imunoloģisku reakciju, kavē uzturvielu uzsūkšanos. Slimības rezultātā samazinās tievās zarnas gļotādas kapacitāte, tā iekaist, tiek bojāta, rodas būtiskas patoloģiskas izmaiņas tievajā zarnā.
Vienīgais ārstēšanas veids ir strikta bezglutēna diēta mūža garumā.
“Nepareizi, ja celiakijas diagnoze tiek balstīta nevis objektīvos testos un algoritmos, bet subjektīvās sūdzībās. Ja ir spilgta cēloņsakarība starp glutēnu un pašsajūtu, bet celiakijas testi nav pozitīvi, to dēvē par glutēna nepanesību. Robežšķirtne ir diagnostikā – celiakijas gadījumā tā ir ļoti precīza,” skaidro gastreoenterologs.
Latvijā, līdzīgi kā citās valstīs, ar celiakiju slimo aptuveni viens procents cilvēku no visas populācijas. Pie mums oficiāli reģistrēti 1200 bērnu ar celiakiju, kā arī līdz 5000 pieaugušo.
Visai sen zināma ir arī piena cukura jeb laktozes nepanesība – piena un piena produktu gremošanas traucējums.
Dakteris Ivars Tolmanis teic: agrāk to, ka cilvēks nevar dzert pienu, iespējams, uzskatīja par ģimenes tradīciju vai vecāku lāstu. Mūsdienās ir skaidrs, ka pieaugušam cilvēkam var samazināties laktāzes aktivitāte, tā ir normāla fizioloģija. Tikai retā gadījumā šī problēma saistāma ar nopietnu slimību. “Tā ir bieži sastopama, bet tikpat bieži arī nediagnosticēta vaina.”
Visvarenais mikrobioms
Jau vairāk nekā 100 gadu ir zināms, ka cilvēka organismā ir daudzi kilogrami mikroorganismu, kas tur dzīvo un mijiedarbojas. Tomēr gana ilgi šī joma bija kā melnā kaste, nezināmais. Pateicoties tam, ka ir ļoti attīstījusies mikrobioloģija un sīkdaļiņu pētniecības metodes, radusies iespēja šo nezināmo pasauli – mikrobiomu – apjaust, definēt un klasificēt. Patlaban tā izpētei pievērsta pastiprināta uzmanība.
Mikrobioms lielākoties piedalās dzīvības procesu nodrošināšanā, tam ir svarīga loma līdzās cilvēka ģenētiskajam materiālam. Pētot mikrobioma funkcionālo kapacitāti, kļuvis skaidrs, ka šis mikroorganismu kopums spēj organismā paveikt lielas lietas. Jaunās atziņas maina pieeju daudzu slimību uztverē.
Liela nozīme ir gremošanas sistēmas mikrobiomam – tas ir viss dzīvais, kas mīt zarnās. Šūnu skaita ziņā tas pārsniedz visas organisma šūnas! Tas nodrošina daudzas svarīgas funkcijas, bet galvenais – piedalās organisma imunitātes veidošanā.
“Ir bijuši pacienti, kuri aizbrauc uz Indiju vai Spāniju un tur jūtas labāk, kļūst veselāki, jo ir cits uzturs. Iespējams, viņu mikrobioms labprātāk pieņem šāda veida pārtiku,” saka ārsts.
Pētnieki uzsver, ka mikrobioms sastāv no vairākiem funkcionāliem moduļiem. Moduli veido vairāku veidu baktēriju, vīrusu un sīkdaļiņu kopa, un tam ir konkrēta funkcija, piemēram, aizsargāt pret infekcijām, nodrošināt cukura līmeni organismā. Tas piedalās arī vielmaiņas procesos organismā – ar signālvielām, dažādiem substrātiem.
Ļoti daudzu slimību izcelsmē (iekaisīgu zarnu slimība, čūlainais kolīts, Krona slimība) atklāj arvien lielāku saikni ar mikrobiomu.
“Lielākā daļa autoimūno saslimšanu, turklāt ne tikai gremošanas sistēmā, bet arī citās, ieskaitot cukura diabētu, vairogdziedzera un locītavu slimības, ir saistītas ar to, ka mikrobioms vai atsevišķi tā moduļi signalizē organismam par kādām aktivitātēm, un caur šo mijiedarbību slimība attīstās. Šajā tēmā gan vēl ļoti daudz neizpētītā. Kāpēc visiedarbīgākās zāles tomēr nepalīdz visiem? Kāpēc kāds nodzīvo ilgus gadus, neraugoties uz ļoti nelāgu dzīvesveidu?”
Bērnam vajag netīrumus
Eksperimentos pierādīts – ja tikko piedzimušu pelīti atstāj pilnīgi sterilā vidē, viņa ļoti ātri sasirgst ar autoimūnām slimībām un nomirst. Taču, ja pelēnu baro ar apkārtējās vides mikrobiem, veidojas izturīgs dzīvnieks.
Mūsdienās pārlieka tieksme pēc izcilas tīrības ir liela problēma, un tā saistīta ar veselību. Droši vien cilvēka radīšanas brīdī nebija paredzēts, ka gribēsim būt tik ļoti sterili: tīrīsim rokas ar dezinficējošām salvetēm, mazgāsim telpas, traukus un apģērbu ar speciāliem ķīmiskiem līdzekļiem… Vairākums rūpējas par ekoloģisku vidi, bet neaizdomājas, ka tai piedien arī mikrobi.
Ir pierādīts, ka mazotnē, īpaši pirmajā cilvēka dzīves gadā, notiek imūnās sistēmas treniņš – kā ģenētiski noteikta dabīga aizsargreakcija. Ja bērns aug pārāk sterilos apstākļos, šī aizsargbarjera neveidojas, toties var rasties neadekvāta reakcija no organisma imūnsistēmas puses. Tie ir logi virknei slimību. Šādā sakarībā runā par autoimūnām slimībām, piemēram, cukura diabētu, vairogdziedzera kaitēm un atsevišķām locītavu slimībām.
To piemin arī saistībā ar celiakiju. Viens no iespējamiem cēloņiem, kāpēc rodas šī slimība, ir pārlieka sterilitāte agrīnā dzīves posmā, kad pietrūcis mikrofloras, kas vajadzīga normālai attīstībai.
