Juris Lorencs: Partiju reitingus vērojot 9
Latviešiem nepatīk ģimeņu skandāli – kliedzieni aiz kaimiņu durvīm, lamas, saplēstu trauku šķindoņa. Tāpat īpašu līdzjūtību neizraisa nākamajā rītā kāpņu telpā sastaptā kaimiņiene, kurai aiz pūdera kārtas samanāms kaut neliels, bet tomēr zilums.
Šāda līdzība nāk prātā, vērojot jaunākos politisko partiju reitingus. “Vienotības” iekšējās, uz ārieni skaļi paustās pretrunas joprojām atbalsojas tās reitingā, kas nu vēl vairāk pietuvinājies bīstamajai 5% atzīmei.
Man pašam gan šķiet, ka šis reitings apstiprina kādas kopsakarības Latvijas politikā. Proti, tās partijas, kas iznes uz saviem pleciem smago varas un atbildības nastu, ar laiku iet bojā. “Latvijas ceļš” pastāvēja četrpadsmit gadus (1993 – 2007), Tautas partija – trīspadsmit (1998 – 2011). Varbūt tiešām pienācis arī “Vienotības” laiks doties smiltainē? Jo tās pamatkodols – partija “Jaunais laiks” – tika dibināts tieši pirms četrpadsmit gadiem, 2002. gadā.
Kas pie tā vainojums? Droši vien iekšējs nogurums, ideju izsīkums jeb, kā šodien medicīnā mēdz teikt, “izdegšanas sindroms”. Tīri cilvēciskas nesaskaņas, kādas savulaik bija gan “LC”, gan TP. Vēl viens iemesls – spilgtu politiķu aiziešana uz treknākām ganībām. Kurš gan šodien atceras, ka ES tiesas tiesnesis, nesenais prezidenta amata kandidāts Egils Levits savulaik bija pirmais “LC” tieslietu ministrs? Ka iespējamais nākamais “Vienotības” vadītājs Andris Piebalgs savulaik bija finanšu ministrs Māra Gaiļa valdībā?
Bet, iespējams, sakarības ir pat dziļākas un meklējamas modernā vēlētāja psiholoģijā. Cilvēks, kurš lielu dienas daļu jūt līdzi televīzijas seriāliem, masu medijos attēloto politisko procesu (diskusijas studijā, politiķi dzied, dejo, pielaiko jaunas frizūras un vāra putru) sāk uztvert līdzīgi seriālam vai šovam. Bet seriāli un to aktieri taču ar laiku apnīk!
Tieši šeit varbūt skaidrojams Zaļo un zemnieku savienības fenomens – stabilais, šobrīd pats augstākais reitings. Māka ieturēt pauzi, pastāvēt ēnā, klusi darboties aizkulisēs, piemēroties, izlavierēt, labi izskatīties uz āru un visiem izpatikt. Šobrīd tā cilvēkiem asociējas ar mierīgo, nosvērto premjeru un omulīgo spēkavīru Aizsardzības ministrijā. Jautājums tikai – cik tā patiešām paveikusi, lai, kā rakstīts Zemnieku savienības programmā, Latvija būtu “nacionāla, daiļa un spēcīga”. Iespējams, tai būtu cits uzrāviens, ja atbildīgos amatos valdībā būtu, piemēram, savulaik izvirzītais premjera amata kandidāts Aivars Lembergs. Bet tad reitings noteikti nebūtu 20,2%, un ZZS to labi saprot.
“Saskaņa” un Nacionālā apvienība saglabā savu stabilo elektorātu (attiecīgi 17,9% un 8,7%), kas nedaudz svārstās gan iekšpolitisku (16. marts, 9. maijs), gan ārpolitisku notikumu dēļ (Krievijas un Ukrainas konflikts, bēgļi). Atliek tikai izteikt nožēlu, ka “Saskaņa” joprojām ir vienīgā kreisi centriskā partija Latvijā. Varbūt tas ir viens no smagākajiem balastiem, ko mums atstājis padomju režīms, – etniskās sašķeltības dēļ mēs nespējam izveidot modernu sociāldemokrātisku partiju, par kuru balsotu arī latvieši. Jau pats vārds “kreiss” joprojām daudziem gluži automātiski asociējas ar Krieviju un Putinu. Bet tas sen jau vairs tā nav – kā redzam no nupat noplūdinātajiem “Panamas dokumentiem”, tad tieši Krievijā šobrīd valda mežonīgs, plēsonīgs kapitālisms.
Vērojot divus atpalicējus – Reģionu apvienību (4,6%) un “No sirds Latvijai” (2,3%), atliek tikai izteikt izbrīnu, ka šīs partijas savas popularitātes celšanai tā arī nav spējušas izmantot unikālo iespēju – atrašanos parlamentā.
Bet kas attiecas uz “Vienotību” – manuprāt, tai vēl ir visas iespējas “restartēties”. Varbūt nākt talkā būtu gatavs kāds (vai drīzāk kāda) no Eiropas Parlamenta, kā to savulaik izdarīja Valdis Dombrovskis?
