Māris Antonevičs: Partiju nauda un interešu konflikts 1
Likums par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā sniedz juridiski precīzu interešu konflikta definīciju: “Situācija, kurā valsts amatpersonai, pildot valsts amatpersonas amata pienākumus, jāpieņem lēmums vai jāpiedalās lēmuma pieņemšanā, vai jāveic citas ar valsts amatpersonas amatu saistītas darbības, kas ietekmē vai var ietekmēt šīs valsts amatpersonas, tās radinieku vai darījumu partneru personiskās vai mantiskās intereses.”
Protams, ir nereāli sagaidīt, ka teorētisks interešu konflikts tiks izskausts pavisam, un likums arī to neparedz. Piemēram, Saeimas deputāts vai ministrs balso par likumu vai lēmumu, kas attiecas uz kādu nozari, kurā ir nodarbināti viņa ģimenes locekļi vai citi pietuvinātie. Ja lēmumā nav minēts konkrēts uzņēmums vai persona, tad arī pārkāpuma te nav, lai gan teorētiski nevar izslēgt, ka likums tapis tieši tāpēc, lai veicinātu kāda labklājību.
Šāda vairāk ētiskas nekā juridiskas dabas problēma skar arī pašlaik aktīvi apspriesto partiju finansējuma jautājumu. Kā zināms, Tieslietu ministrija (TM) ir sagatavojusi grozījumus Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likumā, kas paredz, ka par katru Saeimas vēlēšanās iegūtu balsi partijas, kas ieguvušas vismaz 2,2% vēlētāju balsu, katru gadu saņemtu 5,5 eiro.
Līdz šim partijas saņēma 0,71 eiro par katru saņemto vēlētāju balsi, tātad pieaugums ir ļoti būtisks. Premjers Krišjānis Kariņš gan norādījis, ka daļu no paredzētās naudas tomēr vajadzētu novirzīt sabiedrisko mediju finansēšanai, taču var noprast, ka tas ne pārāk apmierināja atsevišķas koalīcijas partijas, kuras acīmredzot jau bija ieraudzījušas šo naudu savos kontos.
Var saprast un daļēji arī piekrist idejas virzītāju argumentam par to, ka nepieciešams mazināt partiju atkarību no ziedotājiem un to nevar izdarīt citādi, kā maksājot no valsts budžeta.
Tiesa, var izteikt skepsi par to, vai tiešām viss ir tik vienkārši, kā tiek apgalvots – samaksāsim politiķiem un viņi kā uz burvja mājienu kļūs godīgi. Galu galā ziedojumi partijām ir tikai viens no daudzajiem veidiem, kā ietekmīgas personas “pērk” sev vajadzīgos pakalpojumus.
Nu jau arvien biežāk kļūst zināms par gadījumiem, kad nauda tiek virzīta caur dažādām biedrībām, federācijām vai vēl izkoptākās un grūtāk pierādāmās korupcijas formās. Oficiālais ziedojums partijai šajā ziņā ir ļoti pārdrošs veids, jo visa datu bāze par to ir brīvi apskatāma tiešsaistē Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) interneta lapā.
Tur var redzēt gan tos, kas partijām maksā šobrīd, gan tos, kas ziedojuši pirms desmit vai vairāk gadiem. Šo datu bāzi var izmantot gan žurnālisti, gan jebkurš cits interesents, ja vien rodas kādas aizdomas.
Kad nesen viena Saeimas deputāte tviterī ierakstīja, ka viņas pārstāvētajam politiskajam spēkam “nav sponsoru vai īpašo pietuvināto biznesmeņu, kuriem būtu kāda teikšana par apvienības lēmumiem”, un “tas ir mīts, kurš daudziem izdevīgs, bet nav patiess”, šī atziņa izpelnījās galvenokārt ironisku un neticīgu reakciju, bet šo rindu autoram atgādināja leģendāro PSRS laika teicienu “Pie mums seksa nav”.
Ar stāstiem vien te nepietiks, savukārt reālā politika liek saglabāt aizdomas. Piemēram, politiskā “grūstīšanās” ap izvirzīto Finanšu un kapitāla tirgus vadītāju izskatās pēc kādu tālāku interešu apkalpošanas. Tāpat kā nesenais (nesekmīgais) mēģinājums noorganizēt atkritumu monopolu Rīgā.
Taču, pat atmetot šīs šaubas, iznāk, ka partiju politiķi šobrīd virza lēmumu, kas tiešā veidā ietekmēs viņu pārstāvētās organizācijas turību. Ja viņi šo naudu gādātu savam ģimenes uzņēmumam, tas būtu nepārprotams interešu konflikts.
Šajā gadījumā no likuma viedokļa to pārmest nevar, no ētikas viedokļa gan. To varētu labot pavisam vienkārši – ar “pārejas noteikumiem” nosakot, ka lielo naudu sāk saņemt nevis pašreizējā Saeimā ievēlētās partijas, bet tikai tās, kas vēlētāju uzticību būs ieguvušas nākamajās vēlēšanās.
