Politologa Jāņa Peniķa (ASV) viedoklis 14
Biznesmeņi, aģitatori, īslaicīgi reformatori…
Uz jautājumiem atbild politologs, ASV Indiānas universitātes profesors Jānis Peniķis.
– Latvijā jaunas partijas pirms vēlēšanām parādās kā sēnes pēc lietus? Vai tā nav pazīme, ka noteikumi jaunu partiju dibināšanai šobrīd ir pārāk liberāli?
J. Peniķis: – Jā, noteikti. Pašreizējais noteikums, ka vajag tikai 200 cilvēkus, kas ar mieru parakstīt kādu papīrīti, ir neapmierinošs. Protams, arī lielāks skaitlis, piemēram, 500 biedru prasība, neatturēs apņēmīgus cilvēkus no partiju organizēšanas. Bet tas vismaz viņiem liks papūlēties un samazinās darbu Centrālajai vēlēšanu komisijai un citām iestādēm.
– No idejas pretiniekiem parasti izskan iebildums, ka tas nebūšot demokrātiski, ierobežošot pilsoņu tiesības.
– Arguments, ka jāļauj cilvēkiem “demokrātiski izpausties” neiztur kritiku. Nekādā demokrātijas teorijā vai citu valstu praksē nav teikts, ka katriem 200 cilvēkiem – valstī ar diviem miljoniem iedzīvotāju – vajag savu partiju.
– Šobrīd Latvijā nav nevienas tik lielas partijas, kā pirms kara bija Zemnieku savienība vai Sociāldemokrātu partija. Kāpēc šī lielo partiju tradīcija mums ir zudusi?
– Jā, taisnība, pirmās neatkarības laikā LZS un LSDSP bija daudz lielākas, vēl arī dažas citas. Tam ir dažādi iemesli, varbūt galvenais, ka toreiz biedru naudas bija ļoti svarīgas partiju finansēšanai. Turklāt toreiz lielās partijas balstījās uz labi identificējamu atbalstītāju un balsotāju loku: LZS – uz zemnieku vidusšķiru, LSDSP – uz strādnieku un inteliģences grupējumiem. Ne jau visi balsoja pēc tādām pazīmēm vai iestājās tādās partijās, bet zināma bāze tā bija. Taču jāpatur prātā, ka pirmskara Latvijā bija kaudzēm tādas viena un divu deputātu partijas, ar mazu skaitu biedru, tādēļ ka to atļāva toreizējais vēlēšanu likums. Tas vismaz tagad, paldies Dievam, ir mainīts.
Vēl ir jāpiemin fakts, ka partiju biedru skaita krišanās mūsdienās ir vispārēja parādība visā Eiropā. Kādēļ? Par to ir daudz diskutēts… Veiksmīgāk ar biedru (un balsotāju) piesaistīšanu veicas Skandināvijā, Anglijā, Vācijā un citās valstīs, kur vēl no 19. gadsimta ir vairāk vai mazāk stabilas sociālekonomiskās šķirtnes un tradīcijas. Kur ir cilvēki, kas var teikt: “Mana ģimene vienmēr balsojusi par sociāldemokrātiem…”
Latvijā un visā bijušajā padomju impērijā ir absolūti izjaukts tāds pirmskara priekšstats par partiju sociālekonomisko bāzi. Partijas ir biznesa pasākumi (Šķēle, Šlesers) vai aģitatoru pasākumi (Ždanoka, “latvieti, nepadodies”), vai īslaicīgi reformatoru pasākumi (sākumā “Latvijas ceļš”, “Jaunais laiks”, Zatlera partija). Vienīgais izņēmums ir “Saskaņa”, kurai ir skaidra sociālā bāze, kaut gan ne sociālekonomiskā bāze.
– Vai to var mainīt?
– Partijas noteikti varētu darīt vairāk un labāk, lai piesaistītu biedrus. Tas ir lielā mērā gribas un prasmes jautājums – un mans vērojums ir, ka partiju vadītājus biedru piesaistīšana vienkārši maz interesē. Vieglāk ir diedelēt naudu no dažiem sponsoriem nekā pārliecināt daudzus cilvēkus iestāties partijā. Tā nu rezultāts ir tāds, kādu to redzam.
