Partiju mazasinība un citas problēmas Latvijas politikā. “LA” apskats 14
Vēlētāju noskaņojumu ar likumu neizmainīt
“Zemnieku savienības kongress noslēdzās svētdien. Kongresā piedalījās pavisam 770 delegāti, (..) reprezentējot apmēram 39 000 biedru…” Pag, pag, te kaut kas nav kārtībā, iesauksies vērīgāks lasītājs, un viņam būs taisnība. Lai gan šī ziņa nav izdomāta, tā neattiecas uz mūsdienām. Tas ir fragments no avīzes “Latvijas Kareivis” 1934. gada 3. marta numura. Mūsdienās Latvijas partijas savos kongresos reti sniedz atskaites par aktuālo biedru skaitu, tie nav skaitļi, ar kuriem varētu dižoties.
Saskaņā ar Uzņēmumu reģistrā 2013. gadā iesniegtajiem pārskatiem valdošajā partijā “Vienotība” (jāatgādina, ka tā izveidojās, apvienojoties trīs partijām) tobrīd bija 2525 biedri, partija “Saskaņa” norādījusi, ka apvieno 3526 biedrus, Nacionālā apvienība – 2281 (saskaitot “TB”/LNNK un “Visu Latvijai” nosaukto biedru skaitu), Latvijas Zemnieku savienībā, kas sevi uzskata par pirmskara LZS mantinieci (!), bija 1580 biedru, Latvijas Zaļajā partijā – 596 biedru. Seko citas, ko dažreiz mēdz dēvēt par sīkpartijām (piemēram, “Gods kalpot Rīgai” – 443 biedri, Latvijas Sociālistiskā partijai – 377, “Vienoti Latvijai” – 248 un tā tālāk). Turklāt nav iespēju pārliecināties, cik liela daļa no biedriem ir aktīvi un cik eksistē tikai “uz papīra”.
Protams, nav nekāda iemesla idealizēt pirmskara Latviju, kur jaunas partijas pirms vēlēšanām tāpat auga kā sēnes pēc lietus, ko lielā mērā veicināja liberālais vēlēšanu likums bez mūsdienās ierastās piecu procentu barjeras. “”Vai atkal jauna partija? Vai šī būs tā īstā,” jautā pilsonis, dzirdot par Progresīvās apvienības nodibināšanos, un smagi nopūšas. “Un ir arī par ko nopūsties. Ir tik daudz piedzīvotas vilšanās, tik daudz krāpts, tik daudz mānīts, ka pilsonis netic vairs.” Tā tēlaini 30. gadu Latvijas presē aprakstīta kādas kārtējās jaunās partijas tapšana. Tieši partiju radītais haoss un cilvēku vilšanās nereti tiek minēts kā viens no galvenajiem iemesliem Kārļa Ulmaņa rīkotajam apvērsumam.
Un tomēr lielākās Latvijas partijas tajā laikā bija iespaidīgas organizācijas atšķirībā no mūsdienām, kad cilvēki pret līdzdalību partijās ir kļuvuši ļoti atturīgi. No Latvijas pilsoņiem tikai nepilns viens procents ir kādā partijā (tas ir viens no sliktākajiem rādītājiem Eiropā), bet, šķiet, jaunu partiju dibinātājus tas īpaši neuztrauc. Un tā pirms 12. Saeimas vēlēšanām gluži kā vecajā jokā par dzīvesbiedriem, kuri, skatoties uz savu netīro bērnu bariņu, spriež, vai likt tos mazgāt vai radīt jaunus, izveidojās pat vairāki jauni politiskie spēki: Einara Repšes vadītā partija “Latvijas attīstībai”, Ingunas Sudrabas vadītā “No sirds Latvijai”, Jāņa Bordāna vadītā Jaunā konservatīvā partija, bet Ainārs Šlesers izvēlējās nedaudz citu pieeju – iestāties jau agrāk izveidotajā “Vienoti Latvijai!” un piešķirt tai jaunus vaibstus. Iespējams, jauno partiju veidotājus bija iespaidojuši Valda Zatlera partijas galvu reibinošie panākumi 11. Saeimas vēlēšanās, kad tikai pāris mēnešus pēc dibināšanas par to nobalsoja 190 856 pilsoņi, kas nodrošināja 22 deputātu vietas parlamentā. (Tālākais stāsts gan arī ir labi zināms – partijas politiskais bankrots nepilnu trīs gadu laikā.)
No jaunajām partijām 12. Saeimas vēlēšanās vislabāk veicās I. Sudrabai, pārējās solījušās nepadoties, lai gan nav izslēgts, ka pēc četriem gadiem uz skatuves parādīsies vēl jauni spēlētāji. Tajā pašā laikā arī “vecajām” partijām ar jaunu biedru piesaisti klājas bēdīgi. Dažreiz tas arī paškritiski tiek atzīts. Piemēram, “Vienotības” priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa savulaik izteicās: “Viena no “Vienotības” prioritātēm ir jaunu cilvēku piesaiste – mums jāvar iesaistīt jaunus cilvēkus ar jaunām idejām un vēlmēm strādāt Latvijas labā. (..) “Vienotība” kā lielākā partija apvieno tikai 2700 biedru – tas ir par maz. Tas nozīmē, ka neesam strādājuši pietiekami, lai pārliecinātu, ka ikvienam ir iespēja piedalīties, un tikai tā var panākt izmaiņas.” Viņa gan tūlīt pat piebilda, ka partijas biedru skaits neesot pašmērķis.
Ar likumu nevar mainīt vēlētāju noskaņojumu, taču ir iespējas jaunu partiju veidotājiem likt atbildīgāk izturēties pret savu ieceri, nosakot nopietnākus sagatavošanās darbus. Patiesībā šie instrumenti ir labi zināmi: 1) palielināt likumā prasīto minimālo partijas dibināšanai nepieciešamo biedru skaitu; 2) ļaut vēlēšanās piedalīties tikai partijām, kas dibinātas un reģistrētas vismaz gadu (divus, trīs?) iepriekš.
Tie jau agrāk ir apspriesti un pat bijuši sagatavoti likuma grozījumi, kas gan nav guvuši Saeimas vairākuma atbalstu. Nu tie atkal ir politiskajā darbakārtībā.
Nav pārsteigums, ka šoreiz ierosme par pilnveidojumiem partiju sistēmā tapusi ar Valsts prezidenta Andra Bērziņa ziņu. Viņš par to jau agrāk bija izteicies diezgan asi, nodēvējot pašreizējās Latvijas partijas par “interešu klubiem”. “Ja nevaram partijas attīstīt, nav iespējama parlamentārā sistēma. Ja partiju attīstības nebūs, būs nepieciešami citi risinājumi,” A. Bērziņš izteicās intervijā LNT. Tagad šos risinājumus esam sagaidījuši kā īpašu likumdošanas iniciatīvu Saeimai, izmantojot Satversmes 47. pantā minētās tiesības. Iniciatīva sastāv no astoņiem ierosinājumiem, kas balstīti uz ekspertu grupas (tajā ietilpst politologi Daina Bāra un Valts Kalniņš, jurists Jānis Pleps un ekonomiste Inga Vilka) sagatavoto ziņojumu un ir kā daļa no priekšlikumiem valsts pārvaldības pilnveidošanai.
Eksperti izcēluši sešas nozīmīgākās Latvijas partiju sistēmas nepilnības: sabiedrības zemā uzticēšanās partijām un līdzdalība to darbībā, pašu partiju mainīgums, neskaidra ideoloģiskā orientācija, pārmērīga atkarība no privātiem sponsoriem un pārāk maza iekšējā demokrātija. Iepretī katrai problēmai mēģināts dot tādu kā recepti – kā ar likumu grozījumu palīdzību tās varētu risināt. Tajā pašā laikā lielākas reformas, piemēram, vēlēšanu sistēmas maiņa, netiek piedāvātas.
