Māris Antonevičs: Par Broku signāli raidīti jau gadiem, bet NA izvēlējās tos ignorēt 8
Tā sauktās politiskās staigāšanas Latvijā nav nekas jauns un sensacionāls. Tomēr pie Baibas Brokas pāriešanas no Nacionālās apvienības (NA) uz savdabīgo frakciju “Rīga!” varētu nedaudz pakavēties.
Ne tik daudz, lai analizētu Brokas izvēli, jo veidojums, kuru viņa izvēlējusies, drīzāk uzskatāms par pagaidu patversmi atsevišķiem pašlabuma tīkotājiem, bet lai uzdotu jautājumu par partijas atbildību, virzot vēlēšanu saraksta līdera pozīcijai vai amatiem vienu vai otru personu. Vai tāda vispār ir?
Partijām pēc teorijas būtu jābūt parlamentārās demokrātijas mugurkaulam, kas, kā tagad tiek apgalvots, nodokļu maksātājiem turklāt esot dāsni jāapmaksā – lai partijnieki saglabātu stāju un nepadotos vilinājumam locīties nepareizā virzienā.
Tajā pašā laikā godīgi jāatzīst, ka pilsoņiem ir ļoti maz iespēju ietekmēt partiju darbību. Jā, protams, ir iespēja reizi četros gados nobalsot Saeimas vai pašvaldību vēlēšanās.
Te nu beidzot vēlētājs var teikt savu vārdu. Taču arī tas ir diezgan viltīgs process, kas atgādina loteriju. Partijas piedāvā idejas vai programmu, kas vēlētājam var būt tīri pa prātam, bet nav nekādas garantijas, ka kandidāti, kas glītā rindiņā ielikti vēlēšanu sarakstā, tiešām būs tie, kas spēs un gribēs to visu īstenot. Pavisam slikti ir tad, ja partija ignorē tai raidītos signālus, ka kaut kas nav kārtībā.
Par Baibu Broku šādi signāli tika raidīti jau gadiem. Vispirms jau no Satversmes aizsardzības biroja, kas atteicās viņai izsniegt pielaidi valsts noslēpumam, un tādēļ NA politiķei nācās atstāt tieslietu ministres amatu. Uz plašāku sabiedrību gan šis notikums lielu iespaidu neatstāja, lielā mērā specdienestu vājās komunikācijas dēļ, kas liek uz šādiem lēmumiem skatīties kā uz kaut kādām politiskas ievirzes spēlītēm.
Toties daudz nopietnāki jautājumi radās par Brokas sirsnīgajām attiecībām ar toreizējā Rīgas mēra un “Saskaņas” līdera Nila Ušakova ģimeni un arī kopumā ar šo partiju. Ierasti NA bija barga gan pret “Saskaņas” politisko nostāju, gan pret to, kas Ušakova vadībā notiek galvaspilsētā, bet par Broku to nekādi nevarētu teikt.
Viņa drīzāk bija izvairīgi neitrāla pret Rīgas mēru, savukārt medijos ik pa laikam nokļuvušās kopbildes drupināja NA atbalstītāju ticību partijas godaprātam, savukārt konkurentiem ļāva izvirzīt teorijas par NA un “Saskaņas” slepeno paktu, ar kuru abas vienojušās izmantot etnisko domstarpību tēmu politiskā kapitāla iegūšanai.
(Līdztekus Brokai tam derēja vēl daži spilgti piemēri, ar ko manipulēt, – vairāku bijušo “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK veterānu radikāla uzskatu maiņa un ieplūšana “Saskaņas” struktūrās.)
Neskatoties uz to, Rīgas domes vēlēšanām 2017. gadā Nacionālajai apvienībai neatradās neviens cits līderis kā atkal Baiba Broka.
“Nacionāli noskaņotu cilvēku resurss Latvijas politikā nav nemaz tik liels, un mēs nevaram atļauties ar to bezrūpīgi mētāties,” tolaik izvēli pamatoja partijas priekšsēdētājs Raivis Dzintars.
Salīdzinot ar iepriekšējām vēlēšanām, atbalsts NA saruka gandrīz divkārt (no 12 deputātu vietām tai palika sešas), un tagad var tikai minēt, vai tas nebija iemesls, kāpēc varas maiņa Rīgā pēc vēlēšanām tomēr nenotika, jo pietrūka pavisam maz.
Interesanti, ka vēl pavisam nesen, pēc Ušakova “bēgšanas” uz Briseli, Broka pauda gatavību kļūt par domes priekšsēdētāju, pretēji partijas nosliecei, ka nepieciešamas ārkārtas vēlēšanas: “Esmu divās vēlēšanās bijusi Rīgas mēra kandidāte no Nacionālās apvienības un esmu guvusi rīdzinieku atbalstu, ievēlot mani Rīgas domē. Tāpēc uzskatu, ka mans pienākums ir pildīt dotos solījumus, un tas nozīmē aktīvu rīcību, nevis boikotus.” Tikai KNAB “apciemojums” izjauca šo mērķi.
Par reputāciju ir jādomā gan atsevišķām personām, gan partijām. Persona var viegli sabojāt partijas reputāciju, un otrādi.
