Māris Zanders: Partijas pašas bojā sev dzīvi 0
Debates par nākamā gada budžeta projektu parlamentā nekad nav aizraujoša lasāmviela, jo deputātu teiktais ir viegli prognozējams. Tas attiecas gan uz pozīcijas, gan opozīcijas pārstāvjiem, tas attiecas arī uz 2020. gada budžeta projektu. Protams, gadās izņēmumi.
Premjera Krišjāņa Kariņa uzrunā Saeimas ārkārtas sēdē 30. oktobrī pa vidu apšaubāmas kvalitātes asprātībām un daudzkārt jau dzirdētajam pavīdēja arī kāda interesanta tēze.
Valdības vadītājs dalīja laiku pēc valstiskuma atgūšanas nosacītos posmos (tirgus ekonomikas atjaunošanas posms, krīzes posms u. c.) un pauda, ka šobrīd dzīvojam piektajā posmā, ko nosauca par “sistēmas sakārtošanas stadiju”.
“Mums pēdīgi ir laiks” tam, jo ekonomika Kariņa skatījumā attīstās, papildu ieņēmumi budžetā ir, krīzes nav. Ļoti iespējams, ka premjeram ir taisnība, tikai jautājums ir, vai šī iespēja tiks izmantota.
Viens no iemesliem tam, kādēļ atbilde uz jautājumu varētu būt noraidoša, ir partiju pārņemtība ar to popularitātes reitingiem. Atliek tiem slīdēt uz leju, un no partiju viedokļa atkal ir “krīze”, ir jāķer un jāglābj, ko var.
Atbilstoši SKDS veiktajai aptaujai oktobrī pazeminājušies visu Saeimā pārstāvēto partiju reitingi, un pieļauju, ka politiķi to kārtējo reizi var interpretēt kļūdaini.
Runājot par koalīcijas partijām, es teiktu, ka kritums 1–2 procentu robežās vēl ir saudzīgs, ja atceras, ka koalīcija pati darījusi visu iespējamo, lai sabiedrību nokaitinātu, stūrgalvīgi un nelaikā virzot valsts finansējuma partijām ievērojamu palielināšanu.
Fonā paliekot nepildītiem solījumiem, tostarp tādiem, kas pat nostiprināti likumdošanā. Nedaudz ciniski sakot, varēja būt sliktāk, un tas savukārt nozīmē, ka koalīcijas partneri rīkosies nepareizi, ja mēģinās izcelt katrs sevi atsevišķi uz partneru rēķina.
Tas, ka opozīcijā palikušo “zaļzemnieku” reitings ir labāks nekā koalīcijas partijām, arī nepārsteidz – ZZS skaidri iezīmē sevi kā administratīvi teritoriālās reformas oponentus, un tas vien nodrošina viņiem vērā ņemamu atbalstu.
Visbeidzot atļaušos teikt, ka izgaršot “Saskaņas” reitinga krituma turpināšanos ir bezjēdzīgi – ņemot vērā, ka nav vēlēšanu priekšvakars, “Saskaņas” atbalstītāji var mierīgu sirdi paust savu sarūgtinājumu, savukārt, ja vēlēšanas patiešām būtu rīt, šo “atkritēju” vairākums nobalsotu par “Saskaņu”, ka nograbētu vien. Jo viņiem “Saskaņa” ir “mazākais ļaunums”.
Atgriežoties pie koalīcijas partiju reitingiem, vēlreiz teikšu, ka to kritums lielā mērā ir pašu partiju vaina, bet ne tikai sastrādāto muļķību dēļ. Partijas pašas šauj sev kājā, padarīto vai nepadarīto tik ļoti koncentrējot tieši uz budžetu. Valsts budžets, protams, ir ļoti svarīgs rādītājs partiju darba vērtēšanā, bet ne vienīgais.
Uz to debatēs norādīja Daniels Pavļuts, kurš pašsaprotami orientējās uz “A/P” mērķauditoriju, bet tas nemaina lietas būtību. Formulēšu citādi: ja partijas var pamatoti teikt, ka ir paveikušas kaut ko jēdzīgu ārpus budžeta “stāsta” – piemēram, ir mazināta lieka birokrātija, ar ko cilvēkiem jāsaskaras, novērstas šmaukšanās iespējas iepirkumos, uzlabojusies tēriņu kontrole utt. –, vēlētājs, atbildot uz aptaujas jautājumiem, ņems vērā arī to.
Savukārt ja visa politika, kā saka, grozās ap budžetu, tad vēlētājs prognozējami izdarīs savu vērtējumu, balstoties uz dzirdēto vai lasīto par budžetu. Man grūti iedomāties budžetu, pret kuru nebūs iebildumu, un sajūsminātais elektorāts dzīs valdošo partiju reitingus stāvus debesīs.
Pozīcija (kāda nu tā konkrētajā laika periodā ir) kļūdās, jau gadiem par galveno attaisnojumu savai pastāvēšanai izvēloties izteikumu “nākamgad finansējums palielināts…” – un neizbēgami pretī saņemot desmit atgādinājumus par to, kam finansējums palielināts nav.
Paralēli budžeta kritērijam ir arī citi aspekti, kas veido sabiedrības iespaidu par politiku, – sākot ar amatpersonu komunikācijas stilu, beidzot ar uzlabojumiem, kuri veikšanai liela nauda nav nepieciešama.
Politika nav tikai nodokļos iekasētās naudas sadale, bet brīžiem liekas, ka pašiem politiķiem tā domāt ir ērtāk, jo budžeta “deķa” staipīšana par spīti bļaušanai un kliegšanai notiek salīdzinoši šaura cilvēku loka ietvaros, kur viss ir prognozējams un pazīstams.
