Māris Antonevičs: Bezjēdzīgi “nokurinātā” nauda, kas nākusi no nodokļu maksātāju kabatas 4
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kā paziņojis Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs, Rīgas domes vēlēšanu kampaņā partijas iztērējušas vairāk nekā 1,2 miljonus eiro. Maksimālā summa, ko likums ļauj tērēt vienam sarakstam, ir 171 706, 89 eiro, un dažas partijas to pirmsvēlēšanu nedēļā jau gandrīz bija sasniegušas.
Priekšgalā “KPV LV”, kas bija deklarējusi 166 256 eiro tēriņus, tālāk “Gods kalpot Rīgai” – 163 419 eiro, Jaunā konservatīvā partija – 157 452 eiro, “Attīstībai/Par” un “Progresīvie” – 135 789 eiro, “Jaunā Vienotība” – 130 904 eiro un pārējie. Tā kā jaunākā informācija vēl tiek apkopota, summas, visticamāk, pieaugs.
Ja neskaita “Gods kalpot Rīgai”, visas pārējās partijas tērēja naudu, ko saņēmušas no valsts budžeta. Šī ir pirmā vēlēšanu kampaņa, kad šo finansējumu beidzot var likt lietā.
Atceroties slaveno Mārgaretas Tečeres teicienu, ka “nav tādas valsts naudas, ir tikai nodokļu maksātāju nauda”, iedzīvotājiem tagad ir iespēja novērtēt, kā tad politiskie spēki izmanto viņu naudu un vai viņus tas apmierina.
Līdz šim publiskā rūpe bijusi tikai par partiju labsajūtu – vai sponsori tās pārāk neapgrūtina (nekārdina) un vai nevajadzētu šīs grūtības kaut kā atvieglot.
Taču vēlēšanu kampaņa patiesībā ir pirmais tests politiķiem, kas raujas pie varas, – cik saprātīgi un gudri viņi māk tērēt piešķirto naudu, it īpaši, apzinoties, ka tā nākusi no nodokļu maksātāju kabatas. Tas nozīmē, ka tāpat viņi rīkosies arī ar Rīgas vai valsts budžeta līdzekļiem.
Bet aina ir diezgan skumja, jo apziņa, ka būtu jātērē atbildīgāk, līdz partijām nav nonākusi. Patiesībā, ja neskaita to, ka tagad ir cits līdzekļu avots, saturiski nekādas izmaiņas vispār nav notikušas.
Mēs redzējām diezgan trulas vides reklāmas, kur tāpat kā pirms 20 gadiem galvenais ir milzīga seja, partijas logo, varbūt vēl daži īsi saukļi. Kaut kas no sērijas: “Uz priekšu!”, “Mēs vislabākie!”, “Balso!”.
Pēdējās pirmsvēlēšanu nedēļās radās iespaids, ka daļa vispār mēģina vēlētāju “ņemt ar masu”. Vienkārši nokrāmēt ar reklāmām, vienalga, vai viņš ieslēdz televizoru, atver datoru vai vienkārši iziet uz ielas.
Simboliski, ka partijai, kas visaktīvāk piekopa šo taktiku – “KPV LV” –, rezultāti ir katastrofāli: tikai 1912 balsu. Jā, tiešām – 1912, un par to samaksāti 166 256 eiro! Šo situāciju varētu salīdzināt ar tvaika lokomotīvi, kas tiek darbināta, kurtuvē nepārtraukti metot eiro banknošu kaudzi, bet beigās izrādās, ka nekur tālu tā nav spējusi tikt.
Diezgan nožēlojami ir Zaļo un zemnieku savienības bezjēdzīgi “nokurinātie” vairāk nekā simts tūkstoši. Arī JKP, par kuru radās iespaids, ka tā rezultātu cenšas nopirkt, kas vēlētājus no “bezkompromisa tiesiskuma” solītājiem gan drīzāk aizbiedēja, nevis piesaistīja.
JKP bija viena no partijām, kas pērn visaktīvāk iestājās par valsts budžeta finansējuma ļoti būtisku palielināšanu partijām. Pret, protams, nebija arī citi. Tomēr liela atbildība par lēmumu gulstas uz Valsts prezidentu Egilu Levitu, kurš uzreiz pēc ievēlēšanas uzņēmās idejas aizgādņa lomu.
Prezidenta kvēlo runu aizsegā lēmums vairs neizskatījās tik nepopulārs un savtīgs jeb, kā toreiz sacīja E. Levits: “Es saprotu, ka kādai partijai varētu būt neērti nākt ar priekšlikumu palielināt finansējumu no valsts budžeta. Tieši Valsts prezidentam arī ir uzdevums risināt jautājumus, kas kādām partijām varētu nešķist ērti vai patīkami.”
Tomēr svarīgi, lai ikviens lēmums tiktu vērtēts un analizēts arī pēc tā pieņemšanas, kad tas jau sācis darboties dzīvē.
Vai tas ir nesis gaidīto, vairojis sabiedrības uzticību partijām, veicinājis pilsoņu līdzdalību politiskajos procesos vai pašas partijas ir izmantojušas šo iespēju, lai kvalitatīvi mainītos? Rīgas domes vēlēšanu ļoti zemā līdzdalība (tikai 40,08% no balsstiesīgajiem) rāda drīzāk pretēju tendenci.
