Eksperiments ar septiņkārt lielāku finansējumu partiju dulburiem ir izgāzies. Egila Līcīša feļetons 1
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Mēs, nodokļu maksātāji, maksājām septiņām Saeimā ievēlētām un trim aiz 5% barjeras palikušām partijām gana lielu uzturnaudu, ik gadu 4,5 miljonu eiro apjomā.
Lai līderi būtu apkopti kā ķeizari un viņiem nevajadzētu klīst pa ielām ar kaklā pakārtu konservbundžu, izlūdzoties dāvanas no garāmgājējiem, un nevajadzētu nodrošināt iztikšanu no ģimenes relikviju pārdošanas utenī.
Precīzāk sakot, ne jau mēs, sabiedrība, to vēlējāmies, bet mums ieskaidroja, ka tā būšot labāk demokrātijai. Ka politiskajiem spēkiem apnicis būt par pērkamiem ziedojumu objektiem Lemberga un citu oligarhu izdevumu burtnīciņās un ka pasākumam esot Valsts pirmās personas – prezidenta – klintscietais atbalsta plecs.
Daudz ātrāk nekā citām reizēm tika izgatavots attiecīgais finanšu palīdzības atbalsta projekts, un Saeimā pārstāvētie koalīcijas spēki žigli nobalsoja par septiņkārtīgu līdzekļu palielināšanu savām vajadzībām.
Jēziņ balto, ko gan toreiz nesasolīja! Ar iegūto papildu finansējumu stiprināšot partiju aparātu. Tikšot piesaistīti akadēmiskie spēki, kas spējīgi analizēt jaunās politiskās iniciatīvas.
Veidošot pētnieciskos institūtus, domnīcas, regulāri rīkošot konferences par aktuāliem, sasāpējušiem jautājumiem.
Līdzšinējos mazbudžeta apstākļos partijnieki neesot spējīgi uz trieciendarbu, bet, kolīdz tikšot klāt valsts naudas skapim, tā pat dzīves aizmirstākie pabērni sajutīšot patiesas rūpes un ieinteresētību no politiķu puses.
Jūs, lasītāji, tam neticēsiet, bet no budžeta saņemto naudu partijām aizliedza tērēt alkohola iegādei!
Ar piešķirtajiem līdzekļiem ieteica apieties taupīgi – nepērkot nekādas luksusa preces (krāsainos televizorus u. tml.) birojiem, neiegādājoties zeltlietas un juvelierizstrādājumus vadoņiem.
Birojus, saprotams, neder iekārtot blokmājā, kādā piecstāvenē. Jāatrod rūmes vieta Rīgas centrā, taču ne jau greznākajos apartamentos un “penthausos”.
Mums ofisā pietiks ar taburetēm, atpūtas krēslus nevajag – deklarēja politiķi, piemērojot zelta atslēdziņu nodokļmaksātāju naudas kasei.
Savukārt valdes locekļi, ģenerālsekretāri, pelēkie kardināli, kasieri un pārējie partiju bonzas apņēmās atmest kaitīgos ieradumus – ieturēties brokastā kaviāra bārā un ēst vakariņas bifšteka klubos.
Viņi sākšot ģērbt nātnākas drānas, zilos formas tērpus, uzvalciņus, apauties darba zābakos, nevis uzcirsties kā svētdienā un izskatīties kā izkāpušiem no modes žurnāla.
Tā, attaisnojot gigantisko uzšķiņķotās naudas plūsmu savā virzienā, runāja pazemīgās partijas, kam, likās, trūkst tikai kaklā piekārta zvaniņa.
Un kas nu noticis ar solīto politiskās sistēmas mobilizāciju sabiedrības vajadzībām? Maigi sakot, pozitīvie pārkārtojumi dzīvē tiek ieviesti pasīvi.
Pat korupcijas pētnieki tagad kasa paurus – mjā, neesot garantijas, ka ar valsts finansējumu partijas kļūšot godīgas un neatkarīgas no sponsoriem.
Politiskie grupējumi, šie bezdarbīgie valsts dzīves elementi, ir atklājuši, ka budžeta finansējums ir ideāls biznesa pasākums legālai nodokļu maksātāju līdzekļu izšķērdēšanai! Lauvas tiesa piešķirto eirīšu aizripojuši, nokampaņoti uz vēlēšanām.
Turklāt visvairāk naudas – attiecīgi 800 tūkstošus un 650 tūkstošus – saņem partijas “Saskaņa” un “KPV LV”, kurām viss labākais ir sen kā dzīvē aiz muguras un kuras paspēlēja Rīgā ārkārtas vēlēšanas.
Tikām 600 000 eiro bijis par maz “Attīstībai/Par”, kuras vadītāji ar pelēkākām par zemi sejām gaida, kā tos kārtējo reizi sabradās melnais vīrs zābakos Māris Mičerevskis.
Gudrinieks Levits pamāca – jāpaseko līdzi reitingiem. Ja kādam četru gadu pilnvaru periodā tas krītoties zemāk par nulli, jālūko piešķīrumu mazināt.
Cits prātnieks, eksprezidents Zatlers, sūrojas, kā nu sagriezies šķērsām – kad bija tak domāts, lai pārvaldība būtu labāka, lai tiek piesaistīti eksperti, zinoši cilvēki, bet nu viss latatā.
Un daži “eksperti” vēl bezkaunīgi apjautājas – varbūt partijām to neatkarības nodrošināšanai tomēr par maz līdzekļu dodam? Mī un žē, kad tās jau tā grābj abām rokām līdz elkoņiem simtus tūkstošus!
Diemžēl partiju jaunrade paliek vēlētāju nesaprasta un nenovērtēta. Vadošie spēki zaudē sabiedrības uzticību, vienīgais, kurš izpelnījies plusa punktus, ir premjerministrs mūsu Krišjānītis, kamēr ministriem cilvēki netic, tāpat kā Saeimas deputātiem.
Eksperiments ar septiņkārt lielāku finansējumu partiju dulburiem ir izgāzies, nauda netiek izmantota lietderīgi. Politiskie spēki arvien ir mazskaitlīgi, biedru skaits nevairojas.
Tos nav skāris veselīgās pieticības un darba mīlestības vīruss. Partijas lielākoties balstās uz alkatības principu – rauj, ko vari.
