Māris Antonevičs: Partijas, kustības, interešu grupas… 7
Jauno partiju tēma šobrīd ir aktuāla Latvijas politikā, arī tāpēc, ka tās ļoti mēģina uzsvērt savu atšķirību. Tās nebūšot tādas kā citas, bet kaut kas jauns, nebijis. Piemēram, nupat nodibinātās “Kustības Par” līderi vairākās intervijās norādījuši, ka politologi velti mēģinot viņiem piekārt dažādas “birkas”, jo pašiem partijas biedriem tās neesot svarīgas. Precīzāk gan būtu teikt, ka viņi gribētu paturēt tiesības paši sev kārt “birkas”, kas parādās jau partijas nosaukumā, kurā it kā neveikli apvienoti divi vārdi “Kustība” un “Par”. Par otro jau ir pavīdējuši daži interneta joki. Piemēram, ja partija iekļūtu Saeimā, tās deputātiem nāktos balsot arī “Pret” vai “Atturas”. “Par balso pret” – skan amizanti. Taču būtiskāks par šīm vārdu spēlēm ir kāds cits šīs partijas jaunievedums, kas ietverts tās statūtos, – tā neveidos teritoriālās nodaļas. Kā dibināšanas kongresā paskaidroja bijušais “Vienotības” biedrs Pēteris Viņķelis (šķiet, pildot kaut ko līdzīgu ģenerālsekretāra lomai): “Ar to mēs atšķirsimies no partijām – parastajām.”
Skaidrs, ka darbs reģionos ir nepateicīgs, un bieži vien tieši tas parāda mūsu partiju vājumu. Te varētu vilkt paralēles ar valsts attīstību – var jau priecāties par stipru, skaistu centru, taču, ja pretstatā ir atpalikuši reģioni, tad skaidrs, ka būs problēmas. Tāpēc parasti to neatstāj pašplūsmā, bet mēģina situāciju risināt ar dažādiem “izlīdzināšanas fondiem” un citiem mehānismiem. Arī partijas dažreiz mēģina panākt reģionu biedru aktīvāku iesaisti ar “kvotām” valdē (šķiet, dažām jaunajām partijām gan nozīmīgākas ir dzimumu “kvotas”) un tamlīdzīgiem tehniskiem paņēmieniem, kas, protams, ne vienmēr ir sekmīgi. Kad sākas problēmas, tad agrākie pūliņi veidot mākslīgu pārstāvniecību pēc iespējas vairāk novados (lai atskaitēs labi izskatītos) bargi atspēlējas. To pašlaik izjūt, piemēram, “Vienotība”, par kuru medijos parādās šādi virsraksti: “Biedriem pametot partiju, likvidē “Vienotības” Garkalnes novada nodaļu”, “”Vienotības” Saulkrastu novada nodaļas biedri izstājas no partijas”… Tas skan dramatiskāk, nevis vienkārši paziņojumi par biedru izstāšanos, un partijas tēlam tas ir lielāks trieciens. Taču vēl bīstamāk ir iedomāties, ka darbība reģionos vispār nav būtiska, un pietiek ar kaut kādiem lozungiem un jauneklīgu tēlu, lai veidotu valsts politiku.
Uz to norāda arī politikas teorija, kuru dažiem “jaunajiem” gribas augstprātīgi noraidīt, lai gan pret citām zinātnes jomām viņi izturas ar lielu pietāti. Pazīmes, ar kurām partijas atšķiras no citiem grupveida subjektiem, izdalījuši zinātnieki Džozefs Lapalombara un Mairons Veiners:
1. Organizācija – laikā noturīga cilvēku apvienība. Ilglaicīga organizācijas darbība palīdz to atšķirt no frakcijas, kliķes, kas rodas un izzūd reizē ar to iedvesmotājiem.
2. Vietējās organizācijas, kas uztur regulāru vadību ar nacionālo vadību.
3. Varas iegūšanas un īstenošanas mērķis – šī pazīme ir galvenā, kas atšķir partijas no interešu grupām, jo interešu grupas nevis cenšas pašas iegūt varu, bet to ietekmēt.
4. Tautas atbalsta nodrošināšana, sākot ar balsošanu vēlēšanās un beidzot ar aktīvu līdzdalību partijās.
Tātad vietējo organizāciju veidošana tiek izcelta kā ļoti būtiska partijas atšķirība no citiem grupējumiem. Un ne tikai tāpēc, ka partijai varētu rasties problēmas ar vēlēšanu sarakstu veidošanu piecos vēlēšanu apgabalos, un tur nāktos likt “desantniekus” no Rīgas, bet pašvaldību vēlēšanas kā politiskās līdzdalības formu būtu ļoti grūti īstenot. Arī šādas partijas pilnvērtīga iesaiste valsts attīstībai svarīgu jautājumu lemšanā kļūtu problemātiska.
“Kustība Par” šobrīd drīzāk atgādina nevis partiju, bet kaut ko starp politisku kustību un interešu grupu. Kā skaidro teorija, kustības no partijām atšķiras ar to, ka ir salīdzinoši vāji organizētas, bieži radušās spontāni. To galvenais uzdevums ir mobilizēt iedzīvotājus kādas idejas vai plašāka ideju kopuma atbalstam. Ļoti bieži šādas kustības veidojas kā protesta organizācijas. No kustībām, protams, ar laiku var rasties partijas. Piemēram, filozofiskās biedrības Rietumeiropā lielā mērā bija pamats liberālo partiju veidošanās procesā, reliģiozās kustības un grupas pārauga kristīgi demokrātiskajās partijās un citās klerikālās partijās, no zemnieku federācijām izveidojās agrārās partijas, rūpnieku un finansistu grupējumi sekmējuši dažādu veidu labējo partiju rašanos. Taču tas noticis gadu desmitu, nevis dažu mēnešu laikā.
