Partijas kā “asinsrite”. Konferencē apspriež idejas parlamentārās demokrātijas pilnveidošanai 4
Ja politisko sistēmu salīdzinātu ar cilvēka organismu, tad partijas būtu “asinsrite”, kuras uzdevums būtu piegādāt sistēmai “asinis” jeb tautas gribu – šādu salīdzinājumu, ievadot Valsts prezidenta kancelejas organizēto starptautisko konferenci “Parlamentārās demokrātijas pilnveidošana”, piedāvāja jurists Jānis Pleps.
Latvijā, kā zināms, šī “asinsrite” nav diez ko veselīga. Jau agrāk uzstādīto diagnozi konferencē vēlreiz raksturoja Valsts prezidents Andris Bērziņš: “Mūsu partijas ir mazas un vairākums ar īsu mūžu. Nereti tās tiek dēvētas par interešu grupām. Rezultātā partijas dezorientē vēlētājus, kuri zaudē interesi par politiku, kļūst vienaldzīgi pret politiskajiem procesiem vai pieslienas populistiem.” Tāpēc ar Prezidenta kancelejas ziņu tika nolīgta īpaša “ārstu komanda” (politologi un juristi), kurai bija jāizraksta ārstēšanās kurss jeb jāsniedz priekšlikumi partiju sistēmas uzlabošanai. Tādi arī tapa, un šobrīd pārsūtīti Saeimai. Tur ir gan ieteikums palielināt partijām finansējumu no valsts budžeta, gan partijas dibināšanai nepieciešamā biedru skaita palielināšana, gan ierobežojumi jaunām partijām, gan citas idejas. Tomēr šaubas par to, vai tiešām tas kaut ko mainīs, ir diezgan lielas, un tās bija jūtamas arī vakardienas konferencē.
Salīdzinot trīs Baltijas valstis, kā attīstītākā parasti tiek minēta Igaunijas partiju sistēma. Vadošās partijas tur apvieno lielu biedru skaitu, tām ir stabils vēlētāju loks, un jaunas partijas arī nedzimst kā sēnes pēc lietus. Kāda ir igauņu panākumu recepte? Uz konferenci atbraukušais Tartu Universitātes profesors Vallo Petais kā būtiskāko minēja tieši valsts finansējuma palielināšanu. Igaunijā partijas lielāko daļu finansējuma (apmēram 80%) saņem no valsts budžeta. Latvijas partijām šī ideja varētu patikt, ko diez vai var teikt par sabiedrību. Taču Igaunijā ir arī citas atšķirības, piemēram, tur partijas dibināšanai līdz šim vajadzēja vismaz 1000 biedru (tagad šis skaitlis samazināts līdz 500, Latvijā vēl arvien tikai 200). Vēlēšanās nav ļauts piedalīties partiju apvienībām. Ja runā par Lietuvu, tad jāteic, ka tur situācija vairāk līdzinās Latvijai, tomēr, kā norādīja Lietuvas Militārās akadēmijas profesore Jūrate Novagrockiene, tendence vēlēšanās balsot par jaunām partijām tomēr mazinās, vēlētāji vairs tik viegli nenotic populistiskiem solījumiem.
Ja partiju sistēmas pilnveidošana solās būt ilgstošs process ar grūti paredzamu iznākumu, ir idejas, kuras īstenot būtu vienkāršāk. Piemēram, Latvijas Universitātes docents, politologs Daunis Auers vērsa uzmanību uz to, ka Latvija ir vienīgā valsts Baltijas jūras reģionā, kuras parlamentā nav izveidotas pētnieciskas struktūrvienības. Piemēram, Zviedrijas parlaments algo 48 pētniekus, Somijas parlaments – 10, Dānijas parlaments – 12, Norvēģijas parlaments – 11, Lietuvas parlaments – 25. ASV Kongresā ar pētniecību nodarbojas 400 speciālisti, tāpēc visiem parlamenta lēmumiem ir zinātnisks pamatojums.
