Antonevičs: Partijas izkar mušpapīrus vēlētāju ķeršanai uz muļķi 66
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Klausoties partiju paziņojumus (vai dažreiz medijos priekšlaikus noplūdušas ziņas) par to, kādas personības izdevies piesaistīt vēlēšanu sarakstam, rodas iespaids, ka tiek izkarināti mušpapīri, ar cerību, ka izdosies ne vien saglabāt uzticamos un ideoloģiski tuvos vēlētājus, bet arī noķert kādas nejauši garām lidojošas balsis.
Šajā ziņā nekas daudz nav mainījies kopš 90. gadiem, bet, iespējams, šoreiz tendence pat pastiprinājusies. Kaut kā pašlaik reti dzirdam, ka beidzot kandidēt izlēmis kāds zinošs un pieredzējis nozares eksperts, toties netrūkst tādu jaunpienācēju, kurus varētu apzīmēt ar vārdu “šovmeņi”.
Deviņdesmitajos, kad modes noteicējs bija televizors, tie galvenokārt bija aktieri un populāri mūziķi. Nu kāpēc gan neielikt plusiņu mīļajiem māksliniekiem – Olgai Dreģei, Ivaram Kalniņam, Ojāram Grinbergam un citiem, kuri, nonākuši Saeimā, gan, šķiet, ne vienmēr īsti saprata, kāpēc to darījuši un kāds būs viņu pienesums.
Pašlaik interneta dotās iespējas krietni paplašina arī šāda veida cilvēku daudzveidību, bet vai tāpēc politikā viņi ir kļuvuši vairāk nepieciešami?
Ir arī gadījumi, kas rada nopietnākus jautājumus. Piemēram, kā pirmā savu vēlēšanu sarakstu pasteidzās iesniegt apvienība “Attīstībai/Par”, kurā klasiskā mušpapīra lomu šoreiz pilda ārsts Anatolijs Danilāns. Apvienība pat nav īpaši centusies pamatot viņa līdzdalību, kā to iepriekš, piemēram, paziņojot par mūziķa Guntara Rača piesaistīšanu, darīja “Jaunā Vienotība” (Račs neesot tikai mūziķis un dzejnieks, bet arī mazais uzņēmējs, kurš labi pārzina autoratlīdzību jomu, tāpēc varēšot palīdzēt to sakārtot), taču visiem tāpat skaidrs. Jebkura interneta portālu ziņa, kur pavīd Danilāns ar saviem ieteikumiem vai vērtējumiem par to, ko mums vajadzētu vai nevajadzētu lietot uzturā, izpelnās lielu ievērību (portālu veidotāji savā žargonā teiktu – klikšķus), jo tie ne vienmēr sakrīt ar ierastajiem padomiem, ko no šāda veida speciālistiem pieņemts dzirdēt. Turklāt dakterim izveidojies tāds patiesi simpātisks tēls, kas daudziem liek atmaigt – nu, gandrīz vai kā Ziemassvētku vecītis ar sirmo bārdu, kā tu tādam nepievilksi plusiņu… D
audz vairāk jautājumu rada cits piesaistītais kandidāts – aktieris Andris Lielais, kurš ar ceturto numuru izlikts “Attīstībai/Par” Zemgales sarakstā. Vēl līdz jūnijam šis uzvārds bija zināms galvenokārt tiem, kas skatās Kremļa propagandas kanālus, kur iecienītais raidījumu formāts ir sapulcināt studijā piecus līdz desmit runātājus, kuri mēdīdamies un zviegdami gānās par Ukrainu vai Rietumiem un jūsmo par Krievijas varenību. Lai būtu interesantāk, parasti starp runātājiem tiek uzaicināts arī kāds peramais zēns – tāds, kurš it kā mēģina iebilst valdošajam tonim, bet pārējais bars, piepalīdzot raidījuma vadītājiem, viņu saplosa.
Andris Lielais šajos raidījumos ierasti pildīja peramā latvieša (vai baltieša) lomu, vēl bija pāris ukraiņi, viens amerikānis, viens polis, viens čehs. Vienmēr ir jautāts – kāpēc šie cilvēki vispār kaut kam tādam piekrituši? Pirms dažiem gadiem Krievijas izdevums “Komsomoļskaja pravda” publicēja rakstu, kurā apgalvots, ka peramajiem zēniem ciešanas tiekot dāsni atlīdzinātas, un dažiem honorārs esot pat līdz pusmiljonam rubļu mēnesī. Andra Lielā vārds gan šajā rakstā nebija pieminēts, un galu galā neviens jau arī nevar pārbaudīt – varbūt šis bija tikai mēģinājums vēlreiz diskreditēt šos tēlus.
Taču šajā gadījumā tas nav tik būtiski. Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā Andris beidzot bija attapies, ka viss ir aizgājis krietni par tālu, un jūnijā ieradās Latvijā. Viņa stāstā, kas plaši tika atspoguļots vairākos Latvijas medijos, tā tika atspoguļota kā bēgšana un bija pat daži trillera elementi. Tas raisīja interesi un daļēji arī līdzjūtību, tomēr tas, ka te tiek gatavots deputāta kandidāts, varēja ienākt prātā tikai retajam. Un kas gan ilggadējam Kremļa propagandas šovu dalībniekam būtu darāms Saeimā, kāds būtu viņa pienesums? Apvienība jautājumu pagaidām atstājusi bez atbildes.
“Šovmeņu” kategorijai pieskaitāms arī bokseris Mairis Briedis, kas tikšot likts augstā vietā “Saskaņas” sarakstā. Partijai gan šī jau ir sena tradīcija, ja atceras, ka no “Saskaņas” iepriekš ticis ievēlēts futbolists Mihails Zemļinskis un airētāji brāļi Klementjevi (viens Saeimā, otrs Rīgas domē), kā arī sporta komentētājs Valērijs Karpuškins.
Bet Brieža gadījums tomēr ir īpašs ne vien kā populāra sportista izmantošana balsu ķeršanai. Vēl ne tik sen viņš bija tāds kā Nacionālās apvienības mīlulis, ar kuru kopā pozēja Raivis Dzintars, bet citi NA politiķi aktīvi cildināja Brieža panākumus, saistot to ar Latvijas tēlu.
Nu nacionāļi spiesti soctīklos paust savu vilšanos, jo Briedis ne vien sapinies savos paziņojumos par karu Ukrainā, kur viņš nevēlas nosodīt agresoru, bet iesaistījies politikā ideoloģiski pretējo nometni pārstāvoša spēka rindās.
Bet jautājums tāds pats – kāds būs viņa pienesums Latvijas politikā? Ja vien “Saskaņa” nedomā, ka Latvijā par modes lietu kļūs dažās pasaules valstīs (pārsvarā Āzijā) iecienītās deputātu demonstratīvās izkaušanās plenārsēžu laikā, tad citu pamatojumu grūti atrast.
Vienmēr jau var aizbildināties, ka “arī Reigans bija aktieris”, bet iznāca taču labs prezidents. Un galu galā, ja vēlētāji tā nobalsos, tad tā būs viņu griba – tāda taču ir demokrātija. Tomēr atbildība par politikas kvalitāti pirmkārt ir partiju ziņā, un no tās izvairīties nevarēs.
