V. Krustiņš: – Kā jūs skatāties uz Saeimas jaunpienācējiem – Sudrabu un Bondaru? 8
– Lai cik tas būtu interesanti, bet viņiem klājas labāk nekā Zatleram iepriekšējā Saeimā. Zatlera Reformu partija ienāca parlamentā ar lielu deputātu skaitu un lielām ambīcijām, taču tās reitings ļoti strauji gāja uz leju un tā arī ieskrēja zemē. Sudrabas un Bondara partijas, ja ticam socioloģiskajām aptaujām, atbalstītājus pagaidām nav zaudējušas, tātad cilvēki nav vīlušies. Cita lieta, ka reitings ir uz piecu procentu robežas, un tas, protams, arī nav nekas stabils. Par šo partiju nākotnes izredzēm vairāk varēsim spriest pēc pašvaldību vēlēšanām.
– Varbūt Nacionālā apvienība varētu piedzīvot vēl kādu izrāvienu? Reizēm gan šķiet, ka tā pārāk klausās, ko teiks vecākais koalīcijas biedrs “Vienotība”.
– Prognozēšana ir ļoti nepateicīga, un tieši ar NA es iepriekšējās vēlēšanās izgāzos. Mana prognoze bija, ka viņiem ies ļoti smagi. Taču bija Ukrainas notikumi, pieauga bailes no Krievijas, un NA vēlētāju skaits pieauga. Patiesībā mani pārsteidz, ka šī partija pēdējā laikā ir tik mazaktīva, jo tā ideoloģiskā niša, kādu viņi ieņem, it kā prasa dinamiskāku un pamanāmāku rīcību. To vairāk iemiesoja tie jaunie puiši, kas ar kailiem torsiem stāvēja pie Saeimas.
– Nupat gan NA Saeimas deputāts Edvīns Šnore “Latvijas Avīzē” publicēja asu, kritisku rakstu par iecerēm veidot jaunu krievvalodīgu LTV kanālu. Bet tad mēs skatāmies uz valdību, kur NA pārstāv trīs miermīlīgi ministri. Vai te nesāk iezīmēties nesakritība?
– NA ministri nav tie, kas – nosacīti runājot – stāvēja pie Saeimas bez krekliem. Viņi nāk no citām aprindām. Tie ir pieredzējuši ierēdņi vai politiķi, kas pārzina šo vidi, bet tāpēc jau veidojas noskaņojuma atšķirības. Šnores kungs ir jaunpienācējs, viņš jūtas brīvāk, tāpēc arī atļaujas būt kritiskāks. Jautājums: kas labāk patiks NA vēlētājiem?
– Vēlētāji spriež tā – vajadzētu jau pārmaiņas, bet, kas zina, varbūt kļūs vēl sliktāk. Tad jau lai viss paliek, kā ir…
– Tādai piesardzībai ir savs pamatojums. Latvijā politiskās partijas veidojas ap līderiem, bet mūsu politiskā attīstība ir notikusi ļoti strauji, un tie, kas bija līderi, piemēram, atmodas laikā, šobrīd vairs nav politikā. Citur pasaulē politiķis savu karjeru izdzīvo apmēram 20 – 30 gados, bet Latvijā tas lielākoties noticis īsākā laikposmā. Lielākā daļa no iepriekšējās paaudzes politiķiem vairs nevar vai negrib atgriezties politikā. Jaunie arī īpaši neraujas. Politikā neko daudz nopelnīt nevar, tikai reputāciju sabojāt. Tas loks nav tik plašs. Taču tas, ka nav izvēles, nenozīmē, ka nav cerību. Tie, kas ir pret prezidenta pilnvaru paplašināšanu, dažreiz ironizē, ka tauta gaida “laimes lāci”, kas visu atrisinās un izdarīs viņu vietā. Bet tā vairāk ir vēlme pēc līdera, kas dotu vīziju un impulsu virzībai uz priekšu. Pašreizējie līderi staigā pa apli. Protams, valdības vadītāja Laimdota Straujuma ir saņēmusi “mantojumu” no iepriekšējām valdībām. Problēma ir tā, ka šis “mantojums” nevis samazinās, bet kļūst arvien lielāks. Ja valdība gadiem nevar sakārtot skolotāju atalgojuma jautājumu, tad ko mēs varam gaidīt no izglītības sistēmas?
M. Antonevičs: – “Vienotībai” jau vairākus gadus paģēr “Latvijas ceļa” un Tautas partijas likteni…
– Līdzība noteikti ir.
